Nupat rakstījām, ka Gulbenes novada valsts ģimnāzija saņēma Latvijas Universitātes balvu nominācijā “Gada skola”. Pats par sevi ir visnotaļ apsveicami un pagodinoši. Taču manī tas raisa dalītas jūtas. Vai mēs to gribam atzīt vai ne, tomēr augstākās izglītības iegūšana, tāpat kā daudzas citas jomas, kādam ir bizness. Tāpēc manā zemapziņā iezogas doma, ka tas varētu būt tāds neliels reklāmas triks, lai mēs neaizmirstu par Latvijas Universitāti. Nenoliedzami, augstskola mums šo to iemāca, taču vai vienmēr tas ir tas, ko mums vajag? Vai mums ir, kur likt lietā šīs zināšanas? To atbildēt nevar neviens. Paradokss, bet man ir paziņa ar astoņu klašu izglītību un trīsstāvu māju Baltezerā. Es pazīstu bagātus cilvēkus bez augstākās izglītības. Paziņu lokā ir arī izglītotie, kas lasa sēnes Īrijā vai krāmē dēlīšus Dānijā. Vēl trakāk ir tad, ja tev ir divas augstākās, bet jādzīvo no algas līdz algai. Tāpēc atļaujos secināt, ka tikai izglītība nav cilvēka labklājības pamats. Pamats ir pats cilvēks. Viņa attieksme pret dzīvi, prasmes, spējas, iespējams, māka iekārtoties un komunicēt ar līdzcilvēkiem. Man neliekas pat dīvaini tas, ka ministriem netiek prasīta augstākā izglītība. Varbūt cilvēks ir ietaupījis 4 dzīves gadus un kaudzi naudas un dzīvē spēs paveikt vairāk nekā augstskolas absolvents. Kāds teiks: ”Primitīva domāšana!” Pārlieciniet mani par pretējo!
