Šonedēļ novada deputāti bija aicināti uz kafiju domē, lai izrunātos par pašvaldības laikraksta veidošanas konceptiem. Saukts bija Intars Liepiņš. Kad jautāju, kā tad gāja sapulcē, deputāts atbildēja: “Negāju. Apnikusi tā “mazgāšana” aiz aizvērtām durvīm. Lai “mazgā” publiski! Bet publiski gan jau klusēs.” “Dzirkstele” jau rakstīja, ka deputāts domē dabūja “kurvīti”, kad mēģināja pašvaldības avīzē nopublicēt savu kritisko viedokli par algu palielināšanu domes vadošo darbinieku ešelonā. Nediskutēšu par raksta saturu. Latvijas Satversmes 100.pantā ir teikts: “Ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību.” Uzsvērts arī, ka “cenzūra ir aizliegta”. Tas vēl nav viss. ANO Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 19.pants nosaka: “Katram cilvēkam ir tiesības uz pārliecības brīvību un tiesības brīvi paust savus uzskatus.” Šajā pantā arī uzsvērts: “Šīs tiesības ietver brīvību netraucēti palikt pie saviem uzskatiem.” Turklāt pavisam noteikti I.Liepiņa raksts nesaturēja nepublicējamās informācijas pazīmes, ja vērtē saskaņā ar likumu “Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem”. Par ko tad vispār ir satraukums domē? Laikam jau domē ir tēmas, kuras pieņemts publiski neskart. Neiedomājama nekaunība, ja bez politiskas saskaņošanas tiek salauzts noklusējumu ledus! Jautājums par to, ko drīkst un ko nedrīkst publiski “iznest” no domes, ko drīkst un ko nedrīkst kritizēt, ir jautājums par varu. Tāpēc jau Andi Caunīti nopēra ar Ētikas kodeksu. Kurš nākamais?
