Iniciatīvu platformā “manabalss.lv” izveidota iniciatīva “Likvidēsim iespēju Saeimas deputātiem balsojumos atturēties”. Tur teikts: “Saeimas deputāti tiek ievēlēti, lai pieņemtu lēmumus, nevis izvairītos no tiem. ”
Ivars Kupčs, novada domes deputāts, partija “Vienotība”
Vai var būt tikai “balts” vai tikai “melns”? Droši vien, ka vienmēr tā nevar būt. Taču ir jābūt viedoklim skaidri izteiktam par konkrētā jautājuma risināšanu – vai nu tu atbalsti to, vai arī tev ir argumenti, kāpēc neatbalsti. Arī es konkrēti esmu atturējies atsevišķos balsojumos. Ir jautājumi, kuros šķiet, ka par 90 procentiem konkrētajā jautājumā būtu jābalso “par”, taču 10 procenti vēl ir šaubas, kas it kā liek domāt, ka šo jautājumu vēl vajadzētu izdiskutēt līdz galam, tāpēc arī balsojumā atturies. Ir arī jautājumi, kas saistīti ar radniecību vai interešu loku un kur no ētiskā viedokļa nevajadzētu balsot, citādi deputāts var ietekmēt šo lēmumu. Principā es tiešām atbalstu, ka deputātam ir jābūt konkrētam viedoklim. Nevar būt tā, ka nav nekāda viedokļa un deputāts pārsvarā tikai atturas. Tad viņš nav iedziļinājies konkrētajos jautājumos. Var būt arī variants, kad deputāts savā iekšējā pārliecībā domā citādāk, bet partijas piederība viņam neļauj tā balsot, tāpēc arī var atturēties balsojumā. Būsim atklāti – katrai partijai ir savas intereses un katrai partijai, darbojoties Saeimā, ir sava programma, ko viņi grib īstenot.
Andris Vējiņš, novada domes deputāts, Centriskā partija “Latvijas Zemnieku savienība”
Man savs viedoklis šajā jautājumā bija, jau mācoties vidusskolā, kad kādā no sabiedrības mācības vai vēstures stundām diskutējām par balsošanu. Mūžīgais “par” un “pret”. Abi varianti ir 50 procenti pret 50 procenti, kur katram savukārt ir vēl iespējamība 50 procenti pret 50 procenti. Uzskatu, ka, saprātīgi un godīgi lemjot ikvienu jautājumu, var būt tikai divas atbildes. Ja situāciju idealizējam un izslēdzam negodīgu rīcību, tad: “par” ir kāda konkrēta jautājuma vai normas apstiprinājums, ieviešana un tā tālāk; “pret” ir kāda konkrēta jautājuma vai normas argumentēts noraidījums.
Abi varianti saistās ar atbildību, pienākumu, un galvenais agrāk vai vēlāk ir skaidri redzams, kuram tiešām bija taisnība. Nozīmīgos jautājumos izvēle bieži prasa pat drosmi pieņemt vienu vai otru nostāju. Personīgi man nav pieņemama pozīcija “atturas”, pats to izmantoju ārkārtīgi reti, tas ir situācijās, kad jāizturas diplomātiski (smalkjūtīgi) kādā tiešām neērtā situācijā. “Atturas” – nekompetence, bailes vai pozīcija slēpt savu patieso viedokli.
Sandra Daudziņa, novada domes deputāte, Centriskā partija “Latvijas Zemnieku savienība”
Daudzi deputāti regulāri atturas dažādos jautājumos. Es domāju, ka atturēties var gadījumos, ja jautājums skar personīgi mani vai arī nejūtos ērti šajā balsojumā. Otrs iemesls varētu būt, ka, atnākot uz domes vai komitejas sēdi, kaut kādu iemeslu dēļ nav bijis pietiekami daudz laika, lai iepazītos ar jautājumiem, un deputāts nejūtas pietiekami zinošs tajos. Ja jau laikus ir bijis zināms, ka būs konkrēts balsojums, katram deputātam ir iespēja pašam iepazīties, ir arī dažādi speciālisti, kas izklāstīs situāciju, apstākļus, nianses, var pakonsultēties arī ar vēlētājiem. Ja tu vēlies būt tāds, kurš atturas un kurš nevēlas uzņemties atbildību, tad nevajag startēt vēlēšanās. Es vienmēr esmu teikusi – ne jau tāpēc ir jāuzņemas atbildība, jāpiedalās vēlēšanās un jāsaņem iedzīvotāju uzticība, lai pēc tam atturētos balsojumos. Un par ko tad tiek saņemta alga – par atturēšanos? Es esmu pret atturēšanos, turklāt visos līmeņos, arī pašvaldības līmenī.
Andris Apinītis, novada domes deputāts, partija “Reģionu alianse”
Manuprāt, nevajadzētu likvidēt iespēju atturēties, jo situācijas ir dažādas. “Atturas” nozīmē, ka šajā brīdī es nespēju izšķirties – “jā” vai “nē”, man nav striktas pārliecības, kādēļ šis jautājums ir jāizšķir ar “jā” vai ar “nē”. Tad es paļaujos, ka tie, kuri par konkrētu cilvēku vai konkrētas problēmas risinājumu zina vairāk, arī izšķirs balsojuma iznākumu. Ja man būs tikai divas iespējas, balsot “par” vai “pret”, tad teorētiski man pastāv arī iespēja kļūdīties savas nezināšanas pēc. Turklāt tad jau mēs arī nonāksim galējībās, jo nav jau arī tikai “balts” un “melns”, kaut kas pa vidu arī ir. Bet šāds balsojums var būt tikai atsevišķos gadījumos. Ja atturas regulāri, kaut kas šajā sistēmā nav kārtībā – vai nu cilvēks vispār negrib pieņemt lēmumu, vai arī noveļ atbildību uz citiem. Esmu arī piedzīvojis tādus balsojumus, kur deputāts atturas, bet pēc tam metas kritizēt pieņemto lēmumu. Tad ir jautājums – ja esi “pret”, tad kāpēc nebalsoji “pret”? Mūžīgi atturēties nevar, jo galu galā deputātam ir arī jāparāda, pret vai par ko viņš īsti ir.
