Adīna Andževa, desmit bērnu māte
Es personīgi uzskatu, ka finansiālā atbalsta sniedzējam tomēr ir jābūt valstij, jo visi cilvēki nav tik bagāti, lai varētu veidot finansiālo uzkrājumu savām vecumdienām. Varbūt tas ir iespējams tiem, kuriem nav bērnu. Ģimenēm, kas audzina bērnus, tas nav iespējams. Varbūt kaut ko atlicināt vecumdienām var tad, ja ģimenē ir viens bērns. Lai bērnus izaudzinātu, ir vajadzīgi līdzekļi. Tie ir nepieciešami arī, lai bērnus izskolotu. Es to zinu ļoti labi. Ja mums nebūtu lauku saimniecības, droši vien visiem bērniem izglītību iedot nevarētu. Ja mēs, domājot par savām vecumdienām, veidosim naudas uzkrājumu un atteiksimies no bērnu skološanas, tad izaudzināsim tikai parazītus. Savukārt tas nozīmē, ka tad valstij viņi būs jāuztur. Es esmu izaudzinājusi desmit bērnus, un tad, kad saņēmu pirmo pensiju, tie toreiz bija tikai 35 lati. Vai tad tas nav izsmiekls, ja ģimene ir bijusi liela? Ir cilvēki, kuri dzīvē nav izaudzinājuši nevienu bērnu, bet tagad mani bērni ar saviem nodokļiem uztur arī šādus cilvēkus. Var jau norādīt, ka visiem cilvēkiem jābūt naudas uzkrājumiem, bet no kā tie radīsies, ja mums visi līdzekļi, kā jau iepriekš teicu, aiziet bērnu izglītošanā un saimniecības uzturēšanā? Par to, kā cilvēki, kuri dzīvo pilsētā, var veidot uzkrājumus, vispār nav ko runāt. Komunālie maksājumi ir lieli, ne visiem ir laba veselība, bet medikamenti – dārgi. Nav jau tā, ka visiem cilvēkiem kā pilsētā, tā arī laukos veselība ir nevainojama. Liela daļa cilvēku zāles nemaz nevar nopirkt aptiekā. Ja cilvēks ir godīgs, viņš vispirms samaksās visus komunālos pakalpojumus, elektrību un tamlīdzīgi, bet ko viņam iesākt ar to mazumiņu, kas, visu samaksājot, paliek pāri? Par sevi cilvēks vairs vispār tad nedomā.
Anna Vīgante, pensionāru apvienības “Atspulgs 5” priekšsēdētāja
Esmu tikai par to domu, ka cilvēkam vecumdienās vispamatīgākais atbalsts ir jāsaņem no valsts, jo mēs visu savu dzīvi esam strādājuši valsts labā, maksādami nodokļus, bet tagad gribēs panākt, lai mūs uztur kāds cits. Primāri tai obligāti jābūt valstij. Nevienos laikos, par padomju laikiem nemaz nerunājot, ne arī tagad, godīgi strādājot un maksājot valstij paredzētos un uzliktos nodokļus, mēs nevaram neko iekrāt. Godīgi samaksājot nodokļus atbilstoši valsts likumdošanai, nekas jau daudz pāri nepaliek. Faktiski paliek tikai iztikai. Kur tad vēl komunālie maksājumi ziemas mēnešos! Šajā laikā vēl vairāk jādomā, kā iztikt. Nevar pārmest, ka savulaik cilvēki ir strādājuši it kā citā valstī, bet tik un tā tā bija tā pati Latvija. Mēs bijām pakļauti gan valstij, gan nodokļiem arī tad. Daudz tiekos ar pensionāriem un zinu, kādas ir bijušas viņu iespējas veidot uzkrājumus vecumdienām, tāpēc uzsveru vēlreiz, ka valstij ir jābūt galvenajam pensionāra finansiālajam uzturētājam.
Saulcerīte Indričeva, ierēdne
Būtu jau labi, ja vecumdienās mūsu finansiālais atbalstītājs būtu valsts. Mēs uz to varētu cerēt un gaidīt, bet vai sagaidīsim? Manuprāt, cilvēkiem tomēr arī pašiem ir jādomā, kā vecumdienās izdzīvot ar nelielu pensiju. Un nav nekāda cita labāka kapitāla, kā bērni, kuri var palīdzēt. Runājot par uzkrājuma veidošanu vecumdienām, tas ne katram ir pa spēkam. Pa nepilniem trīsdesmit neatkarības gadiem cilvēks nevar paspēt uzkrāt lielu summu, lai nenāktos iztikt tikai ar pensiju. Vismaz mana gadagājuma cilvēki to nav spējuši izdarīt, tāpēc, manuprāt, līdz kaut kādam periodam valstij noteiktu būtu jābūt finansiālajam atbalstītājam.
