(Turpinās no 23.februāra laikraksta, nobeigums)
“Ūja! Ūja! Vai tad tavi radi būtu tādi šmaucēji?” Jānis kādu laiciņu nesaka ne vārda, tad paņem grādīgā pudeli, trīs glāzītes un atkal atsēžas pie galda un ielej dzidro dzērienu līdz pašām glāzīšu malām:
,,Nu tad par to, lai tava manta nonāk pareizās rokās!”
Brālis ar sievu glāzīti izdzer līdz dibenam, bet Antonija pauzē. Pamazām rodas aizdomas, ka te nu ir viņas mantojuma kārotāji, kas ieradušies viņu sveikt pagājušajā jubilejā. Būtu tāpat vien atbraukuši bez iemesla, bet tagad – ej nu galvo, kas aiz ādas!
,,Es domāju tā, ka tev māja būtu jānoformē kā dāvana Ingara dēlam Robertam. Tas beidz ģimnāziju, pēc tam studēs, būs drīz līgavu noskatījis.”
,,Un, ja šim naudu vajadzēs, varēs sist arī gaisā?” Antonija indīgā pieskaņā pabeidz pa savam Jāņa iesākto teikumu. „Es Robertu ilgi neesmu redzējusi un nezinu pat, kā viņš šobrīd izskatās. Ko nepaķērāt līdzi? Viņš jau arī mani – tanti – knapi zina… un vai tad tāds var pretendē uz manu korteli? Un kā tad tu, brālīt, domā par to mežu? Kuram tad to? Dalīt uz daļām? Es redzu, ka tev plāni sastādīti, bet parakstu vajadzēs uzlikt man!”
,,Mēs jau domājām atbraukt ar padomu un izrunāt kā labāk! Ja tev labāki plāni, tas tavā ziņā, mēs jau neko! Mums neko nevajag, mēs tikai gribējām, kā labāk!” Zeltīte izlīdzina vīra teikto.
,,Arī mantojums ir jānopelna. Tikai vinnests loterijā krīt no gaisa, bet biļete vienalga jāpērk. Vai tad tā nav?” un Antonija pikta ceļas no galda un sāk ridāt traukus. Kaut kas viņai sāk nepatikt. Zeltīte palīdz aiznest neapēstos labumus uz ledusskapi. Svētki ir beigušies! Jaunie arī kļuvuši steidzīgi. Mājās esot visādi darbi, lai atvainojot. Esot jābrauc! Drīz visi bez īpašas mīļas atvadīšanās sakāpj abos autiņos, un Antonija paliek viena ar savām domām pie netīro trauku kaudzes. Pēkšņi viņa atceras, ka dāvana – sainis – palicis neapskatīts. Tāda nepieklājība no viņas puses! Ka tik radi nebūtu apvainojušies! Pieklājība prasīja dāvanu izsaiņot dāvinātājiem klātesot! Kad dāvana ir iztīta, Antonijai tikpat kā rokas atšļūk: iesaiņojumā ir tautiskais deķis. Nu akurāt tāds, kādu sedz uz zārka vāka pirms ielaišanas kapā. Vai viņi arī tā domājuši, Antonija var tikai prātot. Dāvana sajauc Antonijas prātus par testamentu vēl vairāk: nu taisni mājiens ar sētas mietu!
Naktī viņa sapnī redz atkal savu Albertu. Šoreiz viņš ir atnācis tā kā ciemā un, apsēdies pie istabas galda, goda drēbēs saģērbies. Antonija redz visu tik skaidri kā dzīvē: „Tu ar to mantu nesteidzies, lai redzi, kurš ir kā vērts. Iepazīsti radiņus tuvāk, aicini palīgā pie darbiem! Tu vēl ilgi nemirsi, tici man!” un sapnis pārtrūkst kā agrāk ķinītī rādītās filmas lente.
Albertam izrādās taisnība: radi sāk Antoniju apmeklēt vai ik nedēļas. Vieni aicina ciemos, citi palīdz pie dārza stādīšanas un ravēšanas, Roberts atbrauc un nodzīvo pie tantes veselu nedēļu un nemaz nav laisks televizora lūriķis. Stalts un iznesīgs puisis. Saskalda un piekrauj pilnu malkas šķūni, bet Ingars, tas pats, kura dēlam Robertam Jānis ieteica norakstīt māju, aizved Antoniju ceļojumā uz Aglonu. Viņš arī izrādās saprātīgs rada gabals: runīgs un sirsnīgs. Antonijai pat nešķiet, ka jaunie sacenšas izrādīties, kurš labāks, dāsnāks un izpalīdzīgāks. Antonija pie sevis tomēr pasmīn: kam ir manta, tam jau biežāk paklanās… Ar varu gan neviens nevar kļūt mīļš, un tikai laiks izsver, kas ir kas. Kaut gan ir arī izteiciens: cilvēks gan domā, bet dara Dievs, Antonija cenšas savus tuvākos radus iepazīt tikpat kā no jauna. Viņi izrādās labi un visādi sakarīgi cilvēki! Pati arī vainīga pie tās atsvešināšanās. Solītis bija jāpasper pretī, un to Antonija tagad darīja ar prieku, vērodama radu dzīves tuvāk, ne vairs no attāluma un lepnā vientulībā kā līdz šim, bieži pat piemirsdama par to sava testamenta lietu. Neviens arī neko vairs neatgādina. Tikai uzdāvinātā tautiskā sedzene pa reizei, acīs iekrizdama, mēmi atgādina dzīves patiesību: nekas nav mūžīgs! Antonija tagad vēl mazāk saprot, kam novēlēt savu mantību, jo visi ir izrādījušies vienlīdz labi, un viņa visbeidzot nolemj uzticēt savu mantu brālim Jānim, lai tas, gudrāks būdams, sadala, kā vēlas un pats nes atbildību Dieva un sirdsapziņas priekšā, ja jau taisījās par lielo padomdevēju. Grūtā izvēle, ar kuru viņa lauzīja galvu, ir izdarīta un liels smagums no Antonijas sirds novēlies: pati vainīga, ka dzīvojusi sevī ieslēgusies un aizdomu pilna. Sedzene arī, kad pienāks laiks, noderēs!
