Es esmu dzimusi un augusi Gulbenē, atgriezusies Gulbenē dzīvot un strādāt, tāpēc tā ir mana pilsēta un es vairs nevaru būt ļoti objektīva attiecībā uz to, cik Gulbene ir skaista. Gulbene vienkārši ir mana pilsēta, tā ir mana vieta un mans laiks. Ja runājam par to, kā pilsēta attīstās, man ļoti palīdz citi cilvēki, kas atbrauc ciemos sakarā ar manu darbu. Šie cilvēki bieži izsakās pozitīvāk, un viņi ļauj šo manu pilsētu un vietu ieraudzīt atkal no jauna, atkal to iemīlēt, atkal iemīlēt tās cilvēkus. Cilvēki, kas atbrauc šurp, saka, ka pilsēta ir sakopta, ka tā ir pietiekami mūsdienīga. Jā, tā nav ģeogrāfiski skaistā, kalnainā apvidū, tā ir līdzena un tā ir pietiekami jauna, bet tā ir pietiekami mūsdienīga, arī pateicoties ielu remontiem un infrastruktūras attīstībai, un pilsēta iet līdzi laikam – kā var, kā sanāk un kādas ir iespējas. Savukārt ļoti daudzi ārzemnieki brīnās, cik pilsēta ir aktīva – gan cilvēku sociālās aktivitātes ziņā, gan darbojoties pašdarbībā, gan arī no pasākumu viedokļa. Tas ir tas, kas man ļoti patīk, un man ir svarīgi to dzirdēt. Mēs ikdienā ļoti ieslīgstam tādā pelēcībā un sliktās domās, cik viss ir slikti un nepareizi. Bet šī mīlestība taču nav saistīta ar to, ko citi izdara vai neizdara, šī savas vietas mīlēšana ir tas, ko es pats te varu izdarīt un kā es pats šeit jūtos un darbojos. Kas tad, ja ne es, un kad tad, ja ne tagad, un kas tad cits, ja ne es stāstīšu par šo pilsētu, ja ne es aicināšu citus braukt uz šejieni, būt un baudīt mūsu piedāvātos labumus. Mūsu pilsētai ir pietiekami liela un dziļa vēsture, mums ir dažādi stāsti, ir tikai jautājums, vai mēs paši tos “apēdam” ar savu nīgrumu vai mēs tos paceļam saulītē un paši priecājamies par tiem.
