Nelaime notiek, ja apkārtējie neuztver nopietni jaunieša depresīvo noskaņojumu
Anita Zariņa, psihiatre
Tagad ir ļoti daudz dažādu iestāžu, kur var meklēt palīdzību šādās situācijās. Skolās tagad ir pieejami gan psihologi, gan sociālie pedagogi. Protams, pieejami esam arī mēs, mediķi. Sekas iestājas, kad netiek noreaģēts laikus. Pēc tam bieži viens kāds no savējo loka saka: “Jā, tā jau viņš izteicās, bet mēs to neņēmām nopietni.”
Visbēdīgāk ir tad, ja no apkārtējiem neviens tā īsti līdz galam nenotic draudošajai nelaimei un nepievērš nopietnu uzmanību jaunieša noskaņojumam, pat necenšas ar viņu runāt. Draugi nedrīkstētu sazvērēties un nevienam neko nestāstīt. Nelikties zinis nedrīkst!
Jaunietis var sākumā nekontaktēties vai pat nespēt komunicēt. Taču atmest ar roku nedrīkst. Nav uzreiz jaunietis jāizrauj no ierastās vides. Nedrīkst viņu traumēt. Vajag vispirms mēģināt parunāt! Mierīgi, uzmanīgi. Nekādā gadījumā nedrīkst teikt: “Saņemies! Nerunā tukšu!” Nedrīkst aizskart viņa emocionālo pasauli ar pārgudrām norādēm un pamācībām. Jaunietim jājūtas sadzirdētam, lai viņš nebūtu palicis bez ievērības. Ja pamazām saruna veidojas, tad jau ir labi. Protams, tur apakšā var būt viss kas.
Domas par pašnāvību var būt pēkšņa, spontāna reakcija uz kaut ko. Parasti tas notiek pēc apreibinošu vielu lietošanas. Taču doma padarīt sev galu var veidoties jaunajā cilvēkā arī pamazām. Tad jau gan to vajadzētu kādam redzēt!
Taču šāds noskaņojums var liecināt arī par ļoti nopietnu slimību. Tad ir jānoskaidro situācija līdz galam un jāmeklē tālākie risinājumi.
Andžejs Stoklosa, garīdznieks:
Jaunietī doma par labprātīgu aiziešanu no dzīves ieslēdzas brīdī, kad viņš nezina vai neredz jēgu turpmākajai eksistencei. Jaunietis jūtas bezizejas situācijā. Viņam pietrūkst garīga atbalsta. Ir vientulības sajūta. Ja netic dvēseles mūžīgajai dzīvei, ja ir šaubas par to, ir vai nav Dievs, liekas – kāpēc mocīties! Liekas, ka var pielikt punktu un viss. Jaunais cilvēks nenojauš, ka patiesībā ikviens no mums spēj panest daudz vairāk, nekā domājam, bet ar vienu noteikumu – ja kļūstam stipri garā. Es pats pieturos pie atziņas, ka nekad dzīvē man neklājas tik labi, lai nebūtu vēl labāk, un nekad nav bijis tik slikti, lai nebūtu vēl sliktāk. Grūtā brīdī es paļaujos uz dievpalīgu. Materiālā pasaule, neveiksmes, emocijas, vēlmes – tas vēl nav viss. Mēs, cilvēki, esam garīgas būtnes. Par to ar jauniešiem ir jārunā laikus, ir jāpalīdz viņiem meklēt un atrast atbildes uz viņu dvēseles jautājumiem. Tāpēc esmu par to, ka ļoti noderīga būtu garīdznieku ciemošanās vispārizglītojošajās skolās vismaz reizi vai divas reizes mācību gada laikā. Bērniem un jauniešiem būtu vajadzīgas garīgās stundas, kurās runāt par dzīves jēgu un to, kur meklēt spēku un atbalstu grūtos brīžos.
Redzot, ka kādam jaunietim ir dvēseles krīze, jāmeklē kāda uzticamības persona, kas spēs uzklausīt, saprast un veidot inteliģentu, iejūtīgu sarunu. Taktiski jāatbalsta jaunieti, jācenšas celt viņa pašapziņu un sēt optimismu viņa dvēselē. Jāpalīdz saprast ne tikai ar prātu bet arī ar sirdi, ka jebkuras nepatikšanas ir pārejošas, tās ir laicīgas.
Klāvs Jonovs, bez noteiktas nodarbošanās
Jaunieši parasti ir tendēti izdarīt pašnāvību tad, ja viņiem ir kāda problēma, kuru ir ļoti grūti, varbūt šķietami neiespējami pārvarēt. To visu zinu no pieredzes, jo mūsdienu jaunieši ir depresīvi, par ko var nezināt lielākā daļa no tiem cilvēkiem, kas ir apkārt. Man šķiet, katrs, kurš aizdomājas par pašnāvību, tomēr zemapziņā līdz pēdējam brīdim meklē cerības salmiņu, pie kura pieķerties, jo neviens nav piedzimis, lai mirtu no savas rokas. Es ieteiktu vecākiem turēt acis vaļā, un, ja ir aizdomas, ka jaunietim ir kādas problēmas, par tām ir jārunā un jārisina. Vecāki var palīdzēt, mīlot savu bērnu. Strostēšana jeb “zāģēšana” depresīvam jaunietim nav atbalsts, bet grūdiens bezdibenī. Ja vecākiem un bērnam ir emocionāla nesaderība, ja viņi neprot sarunāties abiem pieņemamā valodā, ja nedzird un negrib dzirdēt cits citu… Jāmeklē kāds cits, kas var palīdzēt. Tas var būt kāds speciālists – pedagogs, psihologs, psihiatrs. Arī draugi var palīdzēt, ja tie ir īsti draugi, kuriem nav vienalga. Ir jācenšas novirzīt domas.
Mūsdienās kad strauji attīstās tehnoloģijas, jaunieši ir pakļauti lielākam riskam sev nodarīt pāri. Brīvi pieejama ir visdažādākā informācija, un var sākt likties, ka visapkārt notiek tikai sliktais. Jaunieši šodien izvēlas socializēties nedabiskā vidē – sociālajos tīklos. Dažs pēc tam atklāj, ka aci pret aci kontaktēties ar cilvēkiem lāgā nemaz neprot. Tāpēc mūsdienu jaunieši pamatīgi atšķiras no vecāku atmiņām par viņu jaunību. Faktiski salīdzināt nevar! Ja vecāki nav pielāgojušies laikmetam un neko īsti nezina par to, kā šodien dzīvo viņu gandrīz jau pieaugušie bērni, neizpratnes ledus plešas plašumā un kļūst par sienu.
Tieši šā iemesla dēļ vecāki var nepamanīt to, ka pamazām zaudē savu bērnu. Ja nav neviena, kas jauno cilvēku mudina domāt un atcerēties, ka mēs katrs nākam pasaulē ne jau tāpat vien, bet ar nozīmi, tad ir pavisam bēdīgi. Tomēr vienmēr ir kāds cilvēks, uz kura palīdzību var paļauties katrs. Ikviens var palīdzēt pats sev.
