Lauku ļaudis, izmantojot saulainās dienas, steidz gatavot lopbarību. Pļavās jau slejas pirmās siena gubas un rindojas zāles rituļi.
Lauku ļaudis, izmantojot saulainās dienas, steidz gatavot lopbarību. Pļavās jau slejas pirmās siena gubas un rindojas zāles rituļi. Bedrēs blietē skābbarību un skābsienu. Vienai govij un bullēnam sienu sarūpē arī Daukstu pagasta “Liepkalnu” māju saimnieki Mirdza un Gunārs Stepi.
“Mums ir tikai pieci hektāri lauksaimniecībā izmantojamās zemes. Daļa no tās – ganības un pļavas, kur sarūpējam sienu. Pilnībā ar to nepietiek, tāpēc lopbarību pērkam no kaimiņa,” stāsta Mirdza Stepa un piebilst, ka īstais siena laiks vēl neesot sācies, bet pensionāriem esot daudz vaļas, tāpēc sienu varot gādāt, kad vien vēloties.
Pērn, kad kūtī mitinājušās divas slaucamas govis un teļi, abi ar vīru esot sagādājuši 40 gubas siena, bet ar to nepieticis.
“Arī sausums bija pārāk liels, tāpēc zāle izkalta un astoņus zāles ruļļus vajadzēja pirkt, par katru maksājot četrus latus,” rēķina Mirdza un stāsta, ka pagaidām ar vīru vēl pietiekot spēka tikt ar visu galā un ir nobažījusies, kā būs tad, ja vajadzēs raudzīt pēc palīgiem.
Likvidējoties kopsaimniecībai, “Liepkalnu” saimniekiem piedāvāts par pajām iegādāties nelielu traktoru, ar kura palīdzību visu šo laiku Gunārs veic gandrīz visus lauku darbus – pieved lopiem zaļbarību, salmus, saknes un citu.
“Līdz šim tehnika ir labi kalpojusi,” saka Gunārs. “Viens otrs par mums pasmējās, ko ar tādu nabagu varot padarīt, bet mēs ar to iespējam vairāk nekā citi ar lieljaudas tehniku,” piebilst Mirdza.
Saimniece priecājas, ka govs ir laba piena devēja, jo tā pietiek gan pašu patēriņam, gan atliek, ko sūtīt uz pienotavu. Pērn no divām govīm izslauktas vairāk nekā astoņas tonnas piena.
“Pienu nododam akciju sabiedrībai “Smiltenes piens”, bet atlīdzība par litru ir niecīga – seši santīmi, tāpēc turēt lopus praktiski neatmaksājas. Ja nu vienīgi, lai pašiem būtu kāda krūzīte piena. Ar vienu govi par peļņu var nedomāt. Ja abiem ar vīru nebūtu pensijas, būtu grūti iztikt,” stāsta Mirdza, bet Pēteris, kam jau astotais gadu desmits, visvairāk nobažījies par mūža gadiem, kas to vien prot, kā mazināt cilvēka spēku.
“Ir jau tās veco ļaužu mājas, bet tajās par uzturēšanos jāmaksā. Ko darīt tam, kas nav iekrājis daudz naudas? ” vīrs jautā.
