Krišs, ilgi nespēdams savai dzīvei uzlikt jebkādus grožus, jau kopā ar Jāzepu plēsa jokus viņsaulē. Edvīns, kā aizbraucis uz galvaspilsētu laimi meklēt, vairs nebija manīts šaipusē.
7.
Krišs, ilgi nespēdams savai dzīvei uzlikt jebkādus grožus, jau kopā ar Jāzepu plēsa jokus viņsaulē. Edvīns, kā aizbraucis uz galvaspilsētu laimi meklēt, vairs nebija manīts šaipusē. Tik dzirdēja ļaudis mēļojam – esot izvilcis lielo laimestu – savaldzinājis pietiekami turīgu sievišķi un nu it labi iekārtojies. Artūrs, Annijas iedrošināts, atbildējis uz dažiem iepazīšanās sludinājumiem un atradis klusu, izdarīgu un labu saimnieci savai mājai un sirsnīgu māti savām meitiņām. Annija pati? Vispirms jau jāsaka, ka “Annijas bode” vēl braši turas. Kaimiņu sievas vēl tāpat tur gaida svaigu maizi un pārspriež ciema jaunumus, bet nu gan tādās pieklusinātās balsīs. Annijas palīdzei diezgan sprauna daba. Tā itin labi māk apklusināt mēļotājas. Anniju pašu gan maz mēdz redzēt veikala telpās. Viņas dzīve ieritējusi pavisam citās sliedēs. Kad pāris mēnešus ik nedēļas nogali Aldonis bija braukājis pie Annijas, viņš beidzot atļāvās izteikt Annijai priekšlikumu – pārcelties pie viņa uz dzīvi pilsētā. Tur Mārtiņam skola un pašam darbs, tur labiekārtots dzīvoklis. Protams, viņš saprotot, cik Annijai svarīgs ir veikals un viss ar to saistītais, tomēr – varbūt varot kaut ko izdomāt. “Kaut ko izdomāt” nevarēja turpat vai gadu. Tāpat braukāja viens pie otra, bet kas gan tā par dzīvi. Mārtiņš arvien vairāk pieķērās Annijai, bet Annijai reizēm tik ļoti pietrūka Aldoņa. Pa telefonu jau arī daudz neko nevarēja izrunāt, un parasti izrādījās, ka pats būtiskākais ir palicis nepateikts. Un tos mīļākos vārdus tā nemaz negribējās uzticēt telefona klausulei. Līdz galu galā, izsludinājusi konkursu pārdevējas vietai, Annija pieņēma darbā pieredzes bagātu veikalnieci un grāmatvedi, un pati pārcēlās pie Aldoņa. Sākumā gan pietrūka ierastā darba veikalā, ikdienas čalas un iestaigātā mājas soļa, bet tā vietā nāca jaunas rūpes, Mārtiņa pieķeršanās un Aldoņa mīlestība. Netika aizmirsta arī “Annijas bode” – pilsētas veikalos smēlusies jaunas idejas, Annija tūlīt tās centās realizēt savā veikaliņā. Nedēļas nogales visiem patika pavadīt lauku mājās, jo te Aldonis bija Mārtiņam uzmeistarojis māju ozola žuburā, te bija basketbola grozs, kur abiem pamētāt bumbu, un te bija Annijas un Mārtiņa kopīgā dārzāju dobe, kurā pamazām auga un stiepās garumā tētim dzimšanas dienā iecerētais pārsteigums. Annijai ik pa brīdim izdevās Mārtiņa dzīvē ienest pasaku, tāpēc zēnam visvairāk patika atrasties viņas klātbūtnē. Un ja vēl šajos noslēpumos tika iesaistīts stiprais un gudrais tētis… Jā, par savu dzīvi Annija nudien nevarēja žēloties. Kā vecais Jāzeps teica: “Dzīvo tik zaļu dienu!”
