Nostalģija pēc padomju svētkiem man nekad tā īsti nav bijusi. Tomēr apbrīnas vērti ir šie 8.marta svētki, kuri izdzīvo caur dažādiem laikiem, iekārtām. Protams, arī šodien kurai gan sievietei neatmaigst sirds, redzot, kā dažādu paaudžu vīri drūzmējas pa ziedu veikalu. Bet ne jau par tulpēm vai rozēm vien ir runa, Starptautiskā Sieviešu diena tomēr arī atgādina par cīņu par sieviešu tiesībām, dzimumu līdztiesību. Latvijas mērogā skatoties, esam demokrātiska valsts un sievietes ieņem augstus amatus, vada valsti tāpat kā vīrieši. Interesanti, ka politiķe Solvita Āboliņa pierādīja, ka arī sieviete politikā ir spējīga uz tādām pašām “vīru spēlēm”, un nogāza pat valdību. Tiesa, paradokss bija tas, ka viena sieviete nogāza otru no savas pašas partijas, taču redzams, ka arī “Vienotības” vīrus Solvita Āboliņa joprojām groza, kā nu grib. Jā, tas varbūt nav labākais piemērs cīņai par sieviešu tiesībām, jo sabiedrība Āboltiņas izdarības ar sajūsmu neuzņem, taču otru redzamāko politiķi šajā Saeimā Danu Reiznieci-Ozolu no ZZS, kura gan maina ministrijas kā cimdus, sabiedrība novērtē, jo ne visas sievietes ir gatavas mesties cīņā ar tādiem smagsvariem kā “Latvijas gāze”. Skatoties uz novada politiku, pieredze rāda, ka sievietes pie vadības stūres laiž ļoti negribīgi, atstājot viņām izpildvaras struktūras. Arī sabiedrība acīmredzami vīriešus politiķus vērtē augstāk, jo sievietes maz pārstāvētas kā deputātes. Bet drīz jau jaunas vēlēšanas, un tad jau redzēsim, vai būs kas mainījies!
