Biju cieši apņēmusies, ka nekad neteikšu: “Kad mēs augām, tad gan tā negāja!” Diemžēl man neizdodas šo apņemšanos ievērot. Kamēr vēl tikai domā, pagarināt vai nepagarināt mācību gadu skolās, ir cilvēki, kuros šī iecere jau raisa sašutumu. Es mācību gada pagarinājumā neko sliktu nesaskatu. Kad pati mācījos skolā, četras mācību stundas mums notika arī sestdienās. Pusdienlaikā jau visi bijām brīvi. Nevienam pat prātā neienāca dusmoties, ka bērni tādējādi ir pārāk noslogoti, ka viņiem ir par maz brīvā laikā. Laika pietika visam. Gan kopīgiem ģimenes izbraukumiem, gan radinieku apciemošanai, gan vēl citām izklaidēm. Arī uzdoto mājas darbu nebija mazāk. Tolaik arī dažnedažādo darba burtnīcu nebija, tāpēc ļoti daudz ko nācās rakstīt burtnīcās un kladēs. Ar visu lieliski tikām galā, jo, kad mēs augām, nebija ne datoru, ne interneta, ne cita par citu modernāku tālruņu, kas diemžēl atņem ārkārtīgi daudz brīvā laika. Teiksiet, ir cits gadsimts, citas tehnoloģijas. Darbību ar tām diktē arī tiešais darbs, bet šīs tehnoloģijas skolēnus jau ir paspējušas padarīt par vergiem. Uztraucamies – bērni ir mazkustīgi. Taisnība. Viņiem nav iespēju brīvlaikā strādāt, kā to darījām mēs. Labāka situācija ir tiem, kam vecāki vai vecvecāki dzīvo laukos, bet liela daļa brīvlaiku tā arī aizvada, augām naktīm slīpējot pilsētas ielas. Tad tiešām labāk vēl vismaz divas nedēļas ilgāk mācīties skolā. Neesmu pārliecināta, ka trešā sporta nodarbības stunda nedēļā mazinās bērnu mazkustīgumu. Kad mēs augām, tā nebija, bet katram laikam – savas problēmas.
