Šis ES lai ir ar ievirzi: es, tu, viņš, viņa.. uz to mudināja Gulbenes senioru-censoņu aicinājums gulbeniešiem dalīties uzziņā par savu pilsētu. Mans stāstījums par vienu Gulbenes laukumiņu lai tad ir artava šajā iecerē.
Kā ik pavasari atkal priecē šī mūsu pilsētās rota, atkal ar piedāvāto mainīgumu. Un atkal solu šim Gulbenes trīsstūrim: „Priecē vien! Es par tevi pastāstīšu – uzrakstīšu.
Tiksi avīzē.”
Lai nepaliek solītā parāds, pavēstu: tā ir vieta Ābeļu un Krasta ielas saskarē. Mēs, vairāki vecie gulbenieši, to saucam par Ūbeļbirztalu, jo tā tapusi laikā, kad rajona padomi vadīja Kārlis Ūbelis un ar viņa komandas „zaļo roku” tika izvērsta pilsētas zaļumklāšana. Gan vairākām ielām – to iezīmes, gan centrālajam skvēram – paredzētais turpmākais izskats, kur ceļmalā tagad slejas arī tās divas dižegles, ziemas saulgriežu prieka kuplinātājas. Skicītei te minēšu garāmejošu kaimiņu nelielu sarunu ar Veltu Puķīti, savulaik zaļumsaimniecības entuziasti, šīs jomas darbinieci. Stāvot pie ābelēm, pajautāju, kā tapa šī mija: sārta, balta, sārta ziedos un ābolos. Esot gribējuši krāsainību. Savukārt skvēra stādījumus tolaik koriģējis nodaļas vadītājs Semjons Levitass, aizrādot: „Te taču būs skvērs, ne stadions.”
Tā ik vietā top un paliek šie zaļie rokraksti – ES savai pilsētai. Bet tā, Ūbelim piedāvātā, ir bērzu birzīte, ko esmu sveicinājusi jau tad, kad te spīdēja slaidi balti stilbiņi un tiem pāri – dabas tamborēti tumšbrūni zaru krekliņi. Tagad vienviet noteiktā savstarpējā attālumā stādītie koki ir kļuvuši par kolonnu, kur pāri baltajiem stabiem – kupols, tas gada ietvarā mainīgais. Lūk, agri pavasarī zaru vainagam ir violeti brūnganzaļš triepiens. Vasarā – dominē zaļais tonis. Rudenī pāri baltajām stiegrām – saulains dzeltenums. Ziemā savukārt te ir putnu estrāde.
Tāds ir viens no mūsu pilsētas stūrīšiem uz mūsdienās asfaltētā tumšā ielu seguma fona. Bet šis ieskats – paldies! Tiem, kuriem rūp savas pilsētas glītums. Tiem, kuri rosās un gādā: „Kuplo, Gulbenīt! Esi zaļa un kopta.” To liek arī tava jaukā iedaba: ir tik daudz ielu, kam koku – Bērzu, Ozolu, Lazdu, Ābeļu, Kļavu, Ceriņu un citu – vārdi. Turklāt ir pat Ievugrava, Baznīckalniņš un vairāki parki.
