Zīmīgi, ka tieši Ciešanu laika Klusajā nedēļā atkal nogranduši sprādzieni, ir bojā gājušie un ievainotie, šoreiz Eiropas galvaspilsētā Briselē. Kaut kādā mērā jau pierod pie sliktajām ziņām, jo sprādzieni vairs nav reta parādība, taču, kad ieraugi sagrautas vietas, kur būts vairākkārt, savainotus cilvēkus, ap dūšu kļūst pavisam jocīgi. Vārdi par nedrošo šodienas pasauli ir tik saprotami un patiesi, bet īsti jau to neapjēdz. Cilvēkiem jau vienmēr šķiet, vai tad nu es būšu tajā nepareizajā vietā un laikā. Un vai patiešām vaimanāsi un vairs nekur neceļosi? Taču iespējamība iekļūt tik dramatiskā situācijā diemžēl kļūst aizvien lielāka, jo terorists ir tepat kaut kur blakus. Kad tas vienreiz beigsies? Atbildes jau nav nevienam. Ja būtu, tad nenāktos piedzīvot ko tādu. Nedomāju, ka risinājums ir neielaist bēgļus Eiropā vai arī par ienaidnieku un grēkāzi uzskatīt katru musulmani, tieši tāds jau arī ir viens no teroristu plāniem – sanaidot cilvēkus, tautas. Vienīgā izeja laikam tomēr slēpjas vecajā sakāmvārdā: sargā sevi pats, tad arī Dievs tevi sargās. Protams, nav iespējams policijai pārbaudīt katru metro vagonu vai autobusu, taču kā milzīgajā Briseles lidostā, kas ir paaugstinātas drošības objekts, tomēr tik viegli iekļūst kāds ar bumbu?
