Izmeklētājs pavirši pārskatīja kladi. Visur viens un tas pats – vardes, puķes, zivis, nokrišņi. – Es izlasīšu, – Niks Zvirbulis apsolīja. – Varbūt tur tiešām ir kāda norāde. Jūs, Rūta, pati lasījāt?
4.
Izmeklētājs pavirši pārskatīja kladi. Visur viens un tas pats – vardes, puķes, zivis, nokrišņi. – Es izlasīšu, – Niks Zvirbulis apsolīja. – Varbūt tur tiešām ir kāda norāde. Jūs, Rūta, pati lasījāt?
– Nē, – meitene pakratīja galvu. Niks pēkšņi ievēroja, cik samtaini brūnas acis ir Rūtai. Un smaids viņai laikam ir apburošs.
– Kur jūs strādājat? – viņš nevilšus pajautāja.
– Es studēju. Būšu mūzikas skolotāja.
– Mēs darīsim visu iespējamo, – Niks Zvirbulis vēlreiz apsolīja meitenei, viņu pavadījis līdz durvīm. Apsēdies pie galda, izmeklētājs brīdi domāja.
– Ak, Nik, – viņš pats sev teica pēc brīža. – Strādā un nedomā par meitenēm. Kas par to, ka ir pavasaris…
Skolotāja novērojumu kladi viņš iemeta atvilktnē. Izlasīs vakarā.
***
Nekad Astrīda nebija tik mokoši izjutusi, cik lēni rit minūtes un stundas, un tajā pašā laikā dienas aizauļo kā strauji kumeļi. Neskaitāmas reizes viņa sev jautāja, kāpēc Maigonis ir aizgājis prom? Šaubas, ka vīrs būtu gājis bojā, bija pazudušas.
Iesākumā baumas kā mazs sniega pikucis lēnām ritēja no kalna, tad aizvien vairāk un vairāk pieņēmās spēkā. Ja Astrīdai būtu pieticis spēka uzreiz pateikt – nē! – baumas sašķīstu kā daudzkrāsains ziepju burbulis. Bet sirds ir tik neizprotama lieta, ka spēj noticēt pavisam aplamām lietām, nespējot saredzēt notiekošo skaidrā dienasgaismā. Un draudzene mierinot izstāstīja tik daudzus piemērus, kā pavisam priekšzīmīgi vīri kļūst dulli un aizjoņo pakaļ jaunākām daiļavām. Vai arī Maigonis ir tāds? Vai arī viņš ir aizgājis pie citas?
Astrīda šaustīja sevi ar pašpārmetumiem. Vai viņa ir bijusi laba sieva? Laikam jau ne, ja Maigonis ir izšķīries par tādu soli… Viņa bija piemirsusi, ka mīlestība ir kā puķe, tā ir jākopj. Bet vai tad pļavā pīpenes un zvaniņus kāds kopj? Arī smilgas uz nebēdu zied sudrabotām skarām. Kur ir bijusi viņas kļūda?
Lai cik delikāti izturējās darbā kolēģi, tomēr Astrīda manīja, ka viens otrs savelk lūpas smīnā. Ar skumjām viņa noslaucīja izsmejošu uzrakstu uz tāfeles: “Tauriņš ir aizlidojis pie citas puķītes.” Viņas tauriņš. Bet varbūt kāpurs?
– Māt, ko tu sevi nomoki, – Rūta vakarā kā kādreiz bērnībā apķērās ap kaklu un čukstēja. – Tētis atgriezīsies. Es zinu.
– Protams, – Astrīda noglāstīja meitas galvu. Viņai jābūt stiprai, ja ne sevis, tad meitas dēļ.
– Cilvēks taču nevar tāpat vien pazust, vai ne, māt? – Rūta nerimās. Astrīda pamāja. Ko viņa varēja atbildēt?
***
Johaidī! Niks Zvirbulis kā plēsts aiztraucās pie tiesu medicīnas eksperta.
– Paskaties, – viņš pagrūda pavecajam Vidvudam zem deguna atvērtu kladi un ar pirkstu norādīja uz kādu rindkopu. – Tu vari pateikt, ko tas nozīmē? Ko izsaka šī formula?
– Pag, – eksperts neapmierināti norūca. – Vismaz būtu pateicis labrīt. Pavisam neaudzināts esi kļuvis, Nik. Tu domā, ka es sēžu bez darba?
– Labrīt, – izmeklētājs nemaz nenokautrējās. – Es gandrīz nakti negulēju. Lasīju.
– Kas tur ir? – Vidvuds paņēma kladi. – Šī formula? Hē… Skolā slikti mācījies ķīmiju. Katrs sevi cienošs dzērājs pazīst šos burtiņus un cipariņus…
– Nevelc gumiju, Vidvud, – Niks Zvirbulis nepacietīgi iesaucās. – Vispār… var arī nezināt, – eksperts nomurmināja zem deguna formulas nosaukumu. – Tāds savienojums rodas, tecinot kandžu.
– Nevar būt!
– Ir, kā saku.
– Tad es nesaprotu. Neviens taču nelies ezerā ugunsdziru.
– Atkritumus, Nik, – eksperts pamācīja, – var izgāzt itin visur, arī ezerā.
– Atkritumus? – pavisam domīgs Niks Zvirbulis atgriezās savā kabinetā.
Ja sākotnēji izmeklētājs bija iedomājies, ka skolotāja Tauriņa pierakstu lasīšana būs garlaicīga, tad jau pēc dažām lapām viņš ar izbrīnu konstatēja, ka tā nav. Dabas apraksti aizrāva, tā bija pavisam cita vide, mazliet neierasta, tomēr labi saprotama.
