Televīzijas ekrānā mainās cilvēki, kuri katrs kaut ko cenšas apsolīt, ieteikt, apgalvot, pamācīt un nosodīt. Skatos un brīnos, cik aizrautīgas ir viņu diskusijas par jautājumiem, kas dažkārt vismaz man šķiet tik smieklīgi maznozīmīgi. Piemēram, kur lai kaķa saimnieks vai saimniece apglabā peļu junkuru, kurš aizgājis medīt uz viņsauli. Kas gan tur tik slikts, ja mīlulis tiek apglabāts dārzā zem ābeles? Man arī pašai ir nācies šķirties no diviem mīluļiem, kas jau vairākus gadus atdusas zem baltām sniegpulkstenītēm un puķzirnīšiem. Ne jau visiem ir iespējams kaķi vai suni apglabāt viņiem domātā kapsētā, kur pieminekļi greznāki nekā vienam otram cilvēkam. Bet, nē. Ir taču jāizceļas ar darbīgumu, redz, kā mēs tur augstajās institūcijās jautājumus risinām! Ja vien tas līdzētu, gribētos vai ekrānā ielēkt, dzirdot, ka valsts augstākajām amatpersonām jābūt ātrākai pieejai ārstiem, kā to rosinājis prezidents. Man tas atgādina padomju laikus. Ar ko ir sliktāki tie cilvēki, kuri šo eliti nodrošina ar lauksaimniecības produktiem, cilvēki, kuri uztur kārtībā ielas, pa kurām šī elite pārvietojas, cilvēki, kuri ikdienā dzīvo līdz maksimumam taupīgi, jo par savu darbu saņem mazu atlīdzību? Veidojas situācija, ka elitei – visu, bet jūs tur – zemā kasta, tieciet paši galā ar savām kaitēm. To, ka ir medicīnas iestādes, kam tiešām labāk patīk apkalpot sabiedrības eliti, liecina kaut vai paviršā attieksme pret vienkāršajiem pacientiem. Cilvēks krītot ir salauzis astes kaulu, un traumatologs viņu ir norīkojis uz rentgenu. Saņemot rentgena uzņēmumu un ar to atkal dodoties pie traumatologa, atklājas, ka uzņēmumā ir redzams – krūškurvis!
