Par 32 tūkstošiem eiro Gulbenes novada domei radusies iespēja sakārtot Ieriķu dzelzceļa uzbērumu mūsu novadā velotūrisma vajadzībām, iesaistoties Eiropas projektā kopā ar citām pašvaldībām.
Dailis Kadilis, riteņbraukšanas entuziasts
Vienmēr esmu domājis tā – ja naudu mēs kaut kur ieguldām, tad vajadzētu tikpat daudz naudas, lai to uzturētu. Ja nekops un katru gadu tam līdzekļus neatvēlēs, tad nav vērts izsviest tos 32 tūkstošus eiro. Ja tagad tas tiks nolīdzināts un sakārtots, bet pēc tam nepļaus, nesavāks papīrus, neuzliks norādes, kuras, sākoties sezonai, neatjaunos, tad nav vērts. Tā būs vējā izsviesta nauda. Tas jau pats par sevi parāda – projekts beidzas, norādes sapūst, nokrīt, un tāpat nekas nebūs mainījies. Nauda ir iztērēta, viss atkal aizaug un esam turpat, kur bijām pirms tam. Riteņbraucējiem šis bijušais sliežu ceļš ir laba vieta, kur pārvietoties. Uzskatu, ka pietiktu novākt uzbēruma apaugumu gar malām. Tikai žēl, ka krūmu cirtējus interesē tikai nauda nevis sakopšana. Drausmīgs skats paveras pēc viņu darbošanās, it kā attīrot dzelzceļa malu no krūmiem un kokiem. Gan jau daba ar laiku visu nolīdzinās – jaunas atvases izaugs, vecie koki sapūs. Dzelzceļa uzbērumu izmantoju, braucu uz Lizumu, uz Galgausku, jo ir drošāk un mierīgāk. No rītiem var kādu dzīvnieku satikt. Nevar salīdzināt ar braukšanu uz Tirzu caur Galgausku pa bedraino un putekļaino zemes ceļu. Ja izdomā ar velosipēdu braukt Rīgas virzienā, tad šeit ir ideāls maršruts, jo pārvietoties pa šosejas malām, kam asfalta malas aplauztas, jauki nav. Mums jau veloceliņus blakus šosejām neviens netaisīs un metru no šosejas malas arī neviens neasfaltēs, jo pašas šosejas jau ir katastrofālas.
Iveta Kovtuņenko, Gulbenes Tūrisma un kultūrvēsturiskā mantojuma centra direktore
Pēdējā laikā visi grib dzīvot zaļi un ekoloģiski, un daudzi cilvēki ļoti ciena riteņbraukšanu. Domāju, ka veco dzelzceļu izmanto un izmantos mūsu novada riteņbraucēji. Tad, kad rīkojām velopasākumus, dalībnieku bija ļoti daudz. Organizēsim apkārtnes iepazīšanas braucienus, tad jau ar laiku aizies. Tas, ko paši sataisa un sakārto, ir jāprezentē un jāreklamē, rīkojot dažādus svētkus. Piemēram, kā darīja Rankas muiža – taisīja pa drusciņai, sarīkoja svētkus, un tad jau bija redzami tie tūkstoši apmeklētāju no visas Latvijas. Aģentūrai jābūt aktīvai dažādu pasākumu rīkotājai. Šajā gadījumā – arī velotakas prezentētājai.
Rankas pagastā ir iecerēts pa šo dzelzceļa uzbērumu veidot dažādas velopieturas līdz pat Ieriķiem. Vienmēr esmu uzskatījusi, ja kaut ko taisa, tad tas ir jāizveido no A līdz Z. Pieturvietās jābūt arī piknika vietām, galdiem un soliem, ugunskura vietai, kur cilvēkiem atpūsties. Ļoti daudz var izdarīt talkojot, arī solus un galdus var uztaisīt no tiem pašiem nogrieztajiem kokiem. Lai ko jaunu izveidotu, ir jāraksta projekti, bet vispirms, protams, uzbērums ir jādabū tīrs, jāsakārto, lai būtu izbraucams. Arī tas būs liels ieguldījums. Protams, ir jādomā arī par to, lai pēc tam ir, kas vāc un uztur kārtību. Vietām gar uzbērumu paveras pamatīgas miskastes. Atzīstu, ka cilvēki šajā ziņā gadu no gada kļūst apzinīgāki, bet ne līdz galam. Domāju, ka iecerētā velotaka būs interesants veidojums. Tad jau labāk, lai tur kaut kas notiek, nekā stāv tukšs un aizaudzis. Tikai jābūt plānveidīgai darbībai.
Ilze Mezīte, dzīvo blakus dzelzceļa uzbērumam
Jau diezgan pasen tika runāts, ka vajadzētu šo bijušo dzelzceļa sliežu ceļu izmantot lietderīgi. Domāju, ka tas būtu ļoti labi, ka līdzekļi tiks izmantoti, lai riteņbraucējiem būtu droša vieta, kur pārvietoties. Tie galu galā nav miljoni, ko tur plāno ieguldīt. Vismaz būs sakārtota vide, ko varēs izmantot ne tikai riteņbraucēji, bet arī nūjotāji, skrituļotāji, skrējēji un staigātāji. Esmu redzējusi, ka jaunās māmiņas ar ratiņiem pastaigājas. Tā ir drošāka vieta atpūtai. Es arī pati braukāju ar riteni. Vai tad nebūtu jauki, piemēram, ģimenei ar riteņiem brīvdienās doties pa šo velotaku līdz pat Ieriķiem? Tad gan būtu vajadzīgas pieturvietas, kur no brauciena atpūsties, pat ar iespēju nakšņot. Pa bijušo dzelzceļa sliežu uzbērumu tagad šad un tad pārvietojos arī ar automašīnu. Man patīk neapdzīvoti ceļi – paveras skaistas dabas ainavas, kuras, pārvietojoties pa šoseju, aizslīd garām nepamanītas, jo jāuzmanās no lielajām “fūrēm”. Ja kāds uztraucas par to, kas būs pēc tam, kad sakārtos, tad jāsaka – viss atkarīgs no pašiem. Daudz ko var paveikt, sarīkojot talkas. Un varam taču nemēslot! Arī krūmus, kas diezgan ātri ataug gar uzbēruma malu, mūsdienās taču nav nekāda problēma novākt un sasmalcināt. Nav jau ar fuksīti jāzāģē.
