Meža zemenes.
Meža zemenes
Meža zemenes lapas ievāc ziedēšanas laikā un ātri žāvē ēnainā vietā vai labi vēdināmās telpās. Ogas ievāc sausā laikā no rīta, kad nožuvusi rasa. Tās lieto svaigas vai arī vītina saulē un pēc tam žāvē līdz 70 grādu temperatūrā.
Svaigas zemenes lieto kā diētisku līdzekli anēmijas, aknu, žultspūšļa, liesas, kuņģa un nieru slimību ārstēšanai un vielumaiņas regulēšanai. No žāvētiem augļiem gatavo tēju vai uzlējumu, ņemot divas ēdamkarotes augļu uz vienu glāzi verdoša ūdens. Dzer pa pusglāzei trīs reizes dienā. Tautas medicīnā augļus lieto pret sklerozi, hipertoniju, zarnu darbības regulēšanai, lielās devās – līdz trīs kilogramus dienā. Ārīgi svaigu augļu apliekamos lieto hronisku ekzēmu, sastrutojumu un čūlu ārstēšanai.
Zemeņu lapu novārījumu vai tēju lieto pret caureju, svīšanu naktīs un vielumaiņas traucējumiem: izsitumiem, furunkuliem, pinnēm. Šim nolūkam vienu ēdamkaroti lapu aplej ar glāzi verdoša ūdens un lēni vāra 15 – 20 minūtes. Novārījumu izdzer vienā dienā.
Ceļmalīte jeb ceļmallapa
Ceļmalīte jeb ceļmallapa atrodama ne tikai ceļa malā, kā liecina nosaukums, bet arī pļavās, tīrumos un mežmalās, tomēr lielas audzes vienuviet neveido. Ziedi neizskatīgi, sīki, sakopoti vārpās, zied no maija līdz vēlam rudenim. Lapas ievāc vasaras pirmajā pusē. Tās noplūc vai nopļauj, atstājot īsus (līdz pieci centimetri) kātus. Ceļmalītes plānā kārtā izber un žāvē labi vēdināmās telpās, nojumēs, šķūņos vai bēniņos. Lai saglabātu zaļo krāsu, lapas vairākas reizes sajauc.
Svaigām ceļteku lapām, sulai, uzlējumam un ekstraktam ir asiņošanu apturoša un brūču dziedējoša iedarbība.
Lapu sulu un ekstraktu pa vienai ēdamkarotei trīs reizes dienā lieto gastrītu, akūtu un hronisku kuņģa un zarnu trakta slimību, čūlu, hronisku žultspūšļa iekaisumu ārstēšanai. Tautas medicīnā lapu tēju, novārījumu un uzlējumu lieto kā atkrēpošanas līdzekli bronhīta un tuberkulozes, garā klepus, sklerozes ārstēšanai, kā arī pret urinēšanu naktīs.
