Antra Sprudzāne, novada deputāte
To ir tā grūti iedomāties. Tā ir duāla situācija! Arī vainot kādu nezin vai ir pareizi. Katrā konkrētajā gadījumā ir jānoskaidro cēloņi. Ja pazudušais nav sākumskolas bērns, bet jau tāds, kas ir pietiekami patstāvīgs un kuram līdzi ir arī mobilais telefons, noteikti dienas laikā taču notiek sazināšanās ar ģimenes locekļiem. Tā būtu normāli! Vismaz manās attiecībās ar pašas bērniem skolas vecumā vienmēr bija tā. Ja patiešām bērns ir pazudis ceļā no skolas uz mājām, tā ir dalīta atbildība. Lai nu viss labi beidzas! Jānoskaidro, vai bērnam ir tieksme uz klaiņošanu. Vai varbūt skolā kaut kas ir atgadījies, ir kādas nepatikšanas un tāpēc, emociju pārņemts, bērns ir atstājis skolas telpas, nevienu par to nebrīdinot. Jāmeklē rīcības iemesls! Ir tādi bērni, kuri skolā pastiprināti ir jāpatur redzeslokā.
Ja, piemēram, bērnam skolā ir kļuvis slikti ar veselību, viņu nekādā gadījumā nedrīkst palaist uz mājām. Ir jāparāda mediķim skolā, ir jāziņo piederīgajiem. Un tad bērns ir jānodod vecāku rokās. Protams, bērns var arī vienkārši aizbēgt no skolas. Katram klāt nepiestāvēsi. Ideāli būtu, ja bērnu, kas vēl nav sasniedzis 14 gadu vecumu, vienmēr uz skolu un no skolas vestu kāds no vecākiem, bet būsim reāli – pie mums tā nenotiek. Vecāki ir darbā. Labi, ka mums ir skolēnu autobusi. Gribas cerēt, ka laukos bērni ceļā no skolas uz mājām no autobusa tiek izlaisti maksimāli tuvu dzīvesvietai. Ja tomēr vēl pāris kilometru ir jābrien kājām, arī tur ir riska faktors.
Biruta Rukmane, skolotāja
Ģimene ir tā, kura sasilda bērna sirdi, ja tā sāp. Ģimene ir tā, uz kuru bērns steigsies dalīties savos pārdzīvojumos. Protams, ar vienu nosacījumu – tai jābūt tādai ģimenei, kurā visi savā starpā izrunājas par jebkuru jautājumu, ciena cits cita viedokli, emocijas un sniedz atbalstu. Ja bērns zina, ka viņu mājās gaida, ja zina, ka tur viņu uzklausīs, bērns nedarīs pāri savējiem. Ja būs aizmucis no skolas, nāks mājās un sūdzēs bēdas tur, nevis dosies kaut kur citur. Jāteic, ka šodien bērni ir ļoti trausli – gan fiziski, gan psiholoģiski. Viņi nespēj pārvarēt grūtības. Viņi salūzt. Nedod Dievs, ka kāds kaut ko ne tā pasaka. Bērni momentā reaģē. Ģimenē būtu jāmāca bērniem, ka neviena problēma nav pasaules gals. Bet tieši tāpēc, ka bērniem, jauniešiem šķiet, ka problēmas ir nepārvaramas, viņi pat izvēlas galējo risinājumu – nevēlas vairs dzīvot un tādā veidā pārtrauc sāpes. Būšu banāla un teikšu tā. Vai tad, kad es biju jauna, mums nebija problēmu? Vai mums neizjuka draudzība ar pretējā dzimuma pārstāvjiem? Vai mēs nekad nezinājām, kas ir nodevība? Viss bija tieši tāpat! Taču zinājām, ka ar to dzīve nebeidzas. Mūsdienās diemžēl dažkārt bērni, jaunieši sabrūk pirmo grūtību priekšā. Tāpēc vecākiem ir jāmācās ikdienā sarunāties ar saviem bērniem, ir jācenšas kaut reizi dienā apsēsties pie viena galda, kopā ieturēt maltīti un pārrunāt ikdienas gaitas. Viens mans skolnieks stāstīja, ka nesen tā izdarījis. Apsēdies pie viena galda ar mammu, lai abi parunātos. Esot bijusi tāda jocīga sajūta, jo sen viņi nebija runājušies tā – aci pret aci. Mēs taču esam tik aizņemti! Labi, ja ar zīmītes vai īsziņas starpniecību saviem piederīgajiem pavēstām, kur atrodamies un kas ar mums notiek.
Nav izslēgti arī negadījumi, apstākļu sakritības, kad bērns pazūd ceļā no skolas uz mājām un pie tā nav vainīgs neviens – ne skola, ne ģimene, ne pats bērns. Taču tādi gadījumi, par laimi, ir retums.
Vijārs Griķis, mūziķis
Pamācīt no malas vienmēr ir viegli. Bet vai pareizi? Dzīve ir dzīve. Kad notiek nelaime, sāp ģimenei. Taču tīri teorētiski runājot… Ja pazudis bērns, meklēt jāsāk uzreiz! Skolai un vecākiem ir jābūt savstarpējā kontaktā, jāsazinās operatīvi. Nevar paiet nakts un tikai tad attapties, ka kaut kas nav labi. Nav atbalstāma ne klaiņošana, ne vienaldzība pret bērniem. Katrs negadījums ir pamats vēlreiz pārdomāt un analizēt, vai mums novadā ir shēma, kā pareizi rīkoties šādās situācijās.
Ir jau gan arī tā, ka no citu sāpīgās pieredzes neviena ģimene nemācās. Visi mācāmies tikai no savām kļūdām. No malas visi gudri. Bet katrā konkrētajā gadījumā tikai pats bērns, vecāki, skola zina, kas, kā un kāpēc ir noticis tā vai citādi. Tomēr pats galvenais ir nelaist visu pāri galvai arī tad, ja bērns laimīgi atrodas. Jānoskaidro viss līdz galam.
