Sen nebiju bijusi Rīgā. Ilgi nebija izjusta ne kņada, ne cilvēku straumes un drūzmēšanās, ne mākslīgi radītais stress, kāds ir piederošs tikai lielpilsētai un ir tik neizprotams un svešs mazpilsētas iedzīvotājam.
Sen nebiju bijusi Rīgā. Ilgi nebija izjusta ne kņada, ne cilvēku straumes un drūzmēšanās, ne mākslīgi radītais stress, kāds ir piederošs tikai lielpilsētai un ir tik neizprotams un svešs mazpilsētas iedzīvotājam. Bet arī tie ir sīkumi. Katrā vietā taču valda savi likumi un ātrumi. Un Rīgā noteikti neder ne Gulbenes, ne Alūksnes temps. Tas lai paliek šeit, kur vēl joprojām “čunčina” mazbānītis un būtībā ir tik labi, kur nesteidzīgi karstumā vari piestāt ietves malā un būt pilnīgi drošs, ka neviens tevi nenotrieks gar zemi, un, ja arī tas notiks, tad būs cerība sagaidīt pieklājīgu frāzi “atvainojiet”.
Viena no iespējām, kā nokļūt Rīgā, ir sabiedriskais transports. Autobuss. Un, lai arī statistikas dati rāda, ka Latvijā šogad reģistrēts 691 081 vieglais automobilis – tātad 266 vieglie auto uz 1000 iedzīvotājiem -, Rīgas autoostai joprojām daudz klientu. Dažādi cilvēki. Tieši tur, uzturoties nedaudz ilgāk par stundu, var iepazīt Latviju – dažādus reģionus, pilsētas un miestus. Dažādas tautības un ticības. Dažādus ieradumus un niķus. Bet, ja nopietni, redzētais autoostā nemaz neatstāj tik patīkamas un gaišas atmiņas.
Lai arī vairs nemana uzbāzīgās zīlnieces un arī skaļrunī šoreiz nedzirdēju, lai katrs uzmana bagāžu un mantas, jo autoostā klaiņo zagļi, drūmu un skumīgu skatu autoostā rada vienkāršā latviešu tauta. Būtībā tas ir viens Latvijas iedzīvotāju slānis. Turpat uz soliņa gulēja nodzēries vīrs. Noskrandis, uzburbis. Viņš noteikti nejuta to, cik acu skatu uz viņu paskatījās un riebumā novērsās, cilvēcisko viņā nesaskatot; blakus sēdēja pajauna māmiņa ar slimu bērnu. Uzreiz redzams, ka sieviete savu atvasīti par pēdējiem grašiem vedusi pie Rīgas ārstiem. Turpat sēdēja skaista grūtniece un viņai blakus svešs vīrietis, kas tieši sejā pūta cigarešu dūmus. Steidzīgi garām paskrien ģimene, cits citu saukdami un lamādamies. Garām paiet puisēns, rokās turot uzrakstu, kas aicina ziedot viņam naudu. It kā maizītei. Puišelis gar autobusu gaidītājiem nostaigā vairākas reizes, un acīs jaušams izmisums. Tad garām paiet skaista meitene, moderni ģērbusies, un visu acu skatieni pavēršas tieši uz viņas pusi. Cik tomēr maz autoostā var redzēt skaistā! Bet būtībā tas parāda, kā mēs dzīvojam. Autoosta nav žurnāls “Privātā Dzīve”, kas rāda tikai turīgo mājas un viņu reizēm “ziepju operām” pielīdzināmās nedienas. Autoosta parāda reālo dzīvi. Reālus cilvēkus un reālus likteņus. Smagus likteņus.
Un tad nāk lugas pēdējais cēliens – iekārtošanās autobusā. Kas tik tur nav jādzird! Kur cilvēkiem rodas tāda neapmierinātība un nīgrums? Nē, karstais laiks tur nav vainojams. Bet kas tad?
