Nenoliedzu, ka daudz ko nezinu un nesaprotu, jo uzskatu, ka pasaulē nav cilvēka, kas zinātu un prastu visu, tomēr mani aizvien vairāk izbrīna dažādu kontrolējošu valsts iestāžu rīcība un to motivējošie valdības apstiprinātie likumi.
Nenoliedzu, ka daudz ko nezinu un nesaprotu, jo uzskatu, ka pasaulē nav cilvēka, kas zinātu un prastu visu, tomēr mani aizvien vairāk izbrīna dažādu kontrolējošu valsts iestāžu rīcība un to motivējošie valdības apstiprinātie likumi, kādus, manuprāt, iespējams izdomāt tikai Latvijā, katru brīdi aizvien vairāk biedējot ar bubuli, ko saucam par Eiropas Savienību (ES). Skan nemitīgas norādes, ka lauksaimniecībā vajadzēs ievērot ES standartus, pārkārtot atlīdzību par darbu atbilstoši ES un tamlīdzīgi. Rodas iespaids, ka drīzumā mums vajadzēs arī sēdēt, gulēt un klepot atbilstoši ES standartiem un prasībām. Izrādās, ka, būdami latviešu pēcteči, vairs neprotam pareizi pienu no govs pupiem izmānīt un cūku nogalēt. Neprotam abrā maizi samīcīt un sieru siet. Visam jābūt kā ES. Ja ne tā, tad noteikti kāds saķers vēdera vīrusu vai ko citu. Visbiežāk – sodu.
Pat viesu māju nevaram atvērt, jo, lūk, kontrolētājus neapmierina sanitārā mezgla izkārtojums, bet virtuvē dažām flīzēm stūris nodrupis. Viesu mājas saimniekam nozīmīgāks dokuments par pasi tagad ir sanitārā grāmatiņa. Saprotu, ka man kā atpūtniekam jābūt drošam par saimnieka veselību, kas apliecināta ar vairāku medicīnas speciālistu parakstiem, tomēr ir arī, manuprāt, absurdas prasības. Kādas viesu mājas saimnieks stāsta, ka saņēmis aizrādījumu par to, ka viņa mazmeita vasarā atpūšas pie viņa, bet tas esot aizliegts, jo bērnam neesot sanitārās grāmatiņas. Ja tā, tad to prasīsim arī viesiem, kas ierodas atpūsties, un katrai citai dzīvai radībai, kas viesu mājai pienāk tuvāk par desmit metriem.
Rīko gadatirgu, lai tā apmeklētāji varētu lētāk kaut ko iegādāties, bet jau pēc dažām stundām gandrīz nekas neliecina par tirgus plašumu, jo tirgotāji dodas projām, pārbaudītāju mocīti. Pašceptu maizi tirgot nedrīkst, sieru un žāvējumus – arī ne, par citiem pārtikas produktiem nerunājot. Kur slēpjas lielāks ļaunums cilvēka veselībai – spožajos ārzemju ražojumos un veldzējošajā kolā, kas tiek izmantota pat ieroču tīrīšanai, vai maizes klaipā, ko cepusi saimniece, tērpusies baltā galvas lakatā un priekšautā? Rodas jautājums, kāpēc aizbraucot uz ārzemēm, vietējie iedzīvotāji tūristiem piedāvā nobaudīt ēdienus un dzērienus, gatavotus uz ugunskura ielas malā?
Aizvien vairāk kultūras darbinieku atsakās informēt par pasākumiem iepriekš, jo zina, ka tūlīt būs klāt kontrolējošās institūcijas, lai līdz pēdējai vīlei izkratītu bufetnieku. Mums pārmet, ka neinformējam par to, ko dara pašvaldības un uzņēmēji, bet viņi atsakās runāt, jo ir vairāki piemēri, kad no labas sirds dodami informāciju, viņi kā mušas iekrīt kontrolētāju tīklos.
Nevainoju rajona institūcijas, jo tā ir ierēdniecība, kam jāpilda augstākstāvošo prasības. Vaina rodama valsts politikā. Tomēr vai nav lietderīgi to “izvētīt” uz vietas, nenogalinot vietējo ražotāju labo gribu?
