Kopš laika gala cilvēkiem patīk spēlēt spēles. Datora primārais uzdevums mūsdienu sabiedrībā ir apmierināt cilvēka slāpes pēc informācijas un atvieglot darba procesu, tomēr datorspēles ieņēmušas ļoti nozīmīgu vietu datoru un programmatūru industrijā.
Kopš laika gala cilvēkiem patīk spēlēt spēles. Datora primārais uzdevums mūsdienu sabiedrībā ir apmierināt cilvēka slāpes pēc informācijas un atvieglot darba procesu, tomēr datorspēles ieņēmušas ļoti nozīmīgu vietu datoru un programmatūru industrijā.
Reti kurš bērns nav izmēģinājis kādu no neskaitāmajām datorspēlēm, un, protams, saprotamas ir vecāku bažas, ja atvases vienīgā nodarbe ir ilgstošas stundas pavadīt pie datora. Tik grūti nospraust robežu, kurā brīdī datorspēles no izklaides kļūst par mokošu atkarību.
Nākotnes ielas vilinājums
Gulbenes datorspēļu fanu iemīļota pulcēšanās vieta ir Nākotnes iela, kur spēles var gan iegādāties, gan uzspēlēt. Arī vasaras karstumā vairāki jaunieši aizrautīgi cīnās datorspēļu pasaulē. Ienākot vienā no spēļu zālēm, visas vietas ir aizņemtas. Uz vienu “PlayStation” spēlētāju ir divi skatītāji. Viens no spēļu zāles apmeklētājiem jautā draugam, vai viņš ir paņēmis līdzi kaut ko uzkožamu. Izskatās, ka zēni nolēmuši pavadīt šajā vietā krietnu laika sprīdi. Arī saspiestība netraucē baudīt spēli.
“Lielākā daļa mūsu klientu ir divpadsmit līdz piecpadsmit gadus veci zēni. Pārsvarā puiši nomā “PlayStation” kopā ar spēļu diskiem, uz vietas spēlē mazāk. Klientu iemīļotākās spēles ir šaušana ar sižeta elementiem. Puiši labprāt spēlē arī autosacīkstes. Daļa klientu izvēlas konkrētu spēli, hokeju, basketbolu vai šaušanu,” saka IU “Kano 13” pārstāve Ginta.
“Nav tāda izteikta spēļu žanra, ko mūsu klienti iegādātos vairāk. Intereses ir dažādas. Vairāk iegādājas “PlayStation” spēļu diskus,” piebilst Gunita.
Datorspēles nav apnicīgas
Piecpadsmit gadus vecais Ilvars Barkāns ar datorspēlēm aizraujas kopš bērnības. Viņš uzskata, ka datorspēles ir brīvā laika kavēklis, kas neapnīk.
“Visvairāk interesē stratēģiskās datorspēles. Savukārt ar “PlayStation” man patīk spēlēt arkādes ar šaušanu. Agrāk aizrāvos ar basketbolu, futbolu, bet šie sporta veidi man ātri apnika. Datorspēles tik ātri neapnīk. Paspēlēju vienu spēli, ja tā iepatīkas, tad turpinu spēlēt, ja ne – ņemu citu,” saka Ilvars.
Arī vasarā Ilvaram atrodas laiks datorspēlēm. Pa dienu viņš dzīvo kopā ar draugiem, iet peldēties, bet datorspēļu spēlēšanai atliek laiks no rīta un vakarā. Ar datorspēlēm viņš nodarbojas no trīs līdz četrām stundām dienā. “Aizraušanās ar datorspēlēm neizmaksā pārāk dārgi. Pārāk ilgi spēlēt ir kaitīgi. Pārsvarā spēlēju mājās, bet dažreiz iegriežos vienā no divām datorspēļu vietām Nākotnes ielā. Lai gan apmeklēju abas spēļu zāles, turienes atmosfēra man nepatīk, jo visi skatās, kā tu spēlē un skaļi komentē. Vienam iznomāt “PlayStation” spēļu iekārtu sanāk dārgi, tādēļ vairāki puiši sametam naudiņu. Iznomāto spēļu iekārtu noslogojam visu diennakti,” bilst Ilvars.
Aizraušanās vai atkarība
“Robeža starp aizraušanos ar datorspēlēm un atkarību no tām ir ļoti šaura. Vienu brīdi cilvēkam ir aizraušanās, bet pienāk mirklis, kad aizraušanās kļūst par atkarību. Cilvēks, kas ir atkarīgs, uzskata, ka vairs nevar bez konkrētas lietas iztikt. Atkarība no datorspēlēm ir vērtējama tāpat kā atkarība no alkohola, narkotikām, smēķēšanas un citām kaitīgām lietām. Cilvēka atkarība rodas, kad identitātē un pašvērtējumā viņš jūt tukšumu, viņš meklē veidu, kā tukšumu aizstāt. Arī rakstura iezīmēm ir ietekme, kādu atkarību indivīds izvēlas,” saka psiholoģe Iveta Gargurne.
“Jaunietis nejūt, ka kļuvis atkarīgs no datorspēlēm. To pamana vecāki, kas redz pārmaiņas. Par to liecina konflikti ģimenē, jaunietis vairs nekontaktējas ar draugiem vai vienaudžiem, rodas fizioloģiskas izmaiņas. Tad vecāki vēršas pēc palīdzības pie psihologa, nezinot patieso pārmaiņu cēloni,” stāsta I.Gargurne.
Ģimenei ir liela nozīme
Katrai ģimenei jādomā, kas notiek viņu attiecībās. Pilsētas dzīvoklī pusaudzim ir maz iespēju sevi nodarbināt. Ja ģimene nerisina šo jautājumu, tad, iespējams, viņš atradīs nodarbi pie datora. Ģimenes loma ir neatsverama dažādu problēmu risināšanā, sabiedrība var negatīvi ietekmēt bērnu, bet ģimenes uzdevums ir izaudzināt labu cilvēku.
Datorspēlēm vairāk pievēršas klusāki puiši, kuri neaizraujas ar sportu un kuri nav komunikabli. Tomēr datorspēļu fani neatbilst tikai vienam personas tipam vai vecumam. Ir labi, ja bērniem un pusaudžiem ir iespējas komunicēties un darboties bez datora un televīzijas klātbūtnes. Komunikācija ar dzīvu cilvēku, nevis datoru, ir attiecību un sabiedrības pamatu pamats. Reālajā dzīvē ir daudz iespēju spēlēt un atpūsties. No reālās dzīves iegūtās atziņas ir kvalitatīvākas nekā no datorspēlēm. Dators ir vajadzīgs informācijai un darbam. Spēles ir papildu izklaide.
Ja datorspēles ir izglītojošas un māca vēsturi, ģeogrāfiju, matemātiku un citas noderīgas lietas, tad to spēlēšana ir derīgāka, nekā sevis pierādīšana virtuālajās šaušanas sacensībās. Bet ir jāapzinās robeža arī noderīgajās spēlēs.
“Atceros piemēru no preses, kur bija aprakstīts notikums ar vīrieti, kas aktīvi spēlēja lidošanas simulatora spēli. Ar laiku viņam radās iespaids, ka viņš māk vadīt lidmašīnu. Arvien uzmācīgāka kļuva doma nolaupīt lidmašīnu. Viņš nogalināja pilotu un nolaupīja lidmašīnu. Tik tālu var novest pārspīlēta aizraušanās ar datorspēlēm. Cilvēkiem, kuri uzskata, ka savas vēlmes var piepildīt virtuālajā pasaulē, ar laiku gribēsies īstenot vēlmes reālajā dzīvē. Autosacīkstes datorā ar laiku var pāraugt sacīkstēs pilsētas ielās. Vilinājums ir liels, tikai nevar paredzēt, kurā brīdī un kā tas izpaudīsies,” saka I.Gargurne.
“Arī mazpilsētās un laukos datorspēļu problēma kļūst arvien aktuālāka. Strādāju skolā un pašai ir iespēja pārliecināties, cik bērni aizrautīgi stāsta par sasniegtajiem rekordiem datorspēlēs. Daži bērni, atnākot no skolas mājās, nemācās, bet līdz pusnaktij nosēž pie šīm spēlēm.
Nākotnē psihologi un psihoterapeiti varētu būt pietiekami aizņemti, strādājot ar atkarīgajiem no datorspēlēm. Ceru, ka Rietumu pieredze šajā jautājumā palīdzēs mazināt nelabvēlīgās tendences,” rezumē psiholoģe.
