Esmu domājusi, ko gan labu dod seriālu skatīšanās? Atslodzi, iespēju izdzīvot aktieru līdz nemaņai samudžinātos likteņus, pat raudāt tiem līdz, sēžot otrpus zilajam ekrānam.
Esmu domājusi, ko gan labu dod seriālu skatīšanās? Atslodzi, iespēju izdzīvot aktieru līdz nemaņai samudžinātos likteņus, pat raudāt tiem līdz, sēžot otrpus zilajam ekrānam. Bet ir viena iezīme, kas, manuprāt, ziepju operās paliek nemainīga – tēls, kas 150 vai pat 200 sērijas bijis ļauns, dzēlīgs, egoistisks, nodevīgs intrigants, pēdējā sērijā kļūst labs. Citiem – labajiem tēliem dzirdot, atzīst savas vainas, pāri -darījumus un lūdz piedošanu. Tālāk viss jau iet pēc režisora plāna – vai cilvēks, kas ir mainījies, mirst, vai arī turpina dzīvot rimtu, ar visiem saskanīgu dzīvi. Un tā arī vairāk nekad nepaklūp…
Tas pieder ziepju operām. Dzīvē viss ir daudz sarežģītāk. Mainīties nemaz nav tik viegli un kur nu vēl lūgt piedošanu un piedot. Ja pieņem, ka piedošana ir visu nebūšanu aizmiršana, to necilāšana domās un pat nepieminēšana, tad šķiet, ka īsti piedot laikam var tikai retas lietas un retas reizes. Bet piedošanas lūgšana? Vai mēs tā – cilvēcīgi – cits citam to esam lūguši? Jā, bijuši izlīgumi, par nesaskaņām vairs nerunā, tomēr starp cilvēkiem paliek kāds nepateikts vārds. Un tā ir noklusētā, patiesā savas vainas neatzīšana.
Tagad ir augusts, svētceļojumu laiks. Bet kas ir svētceļojums? Ne jau sevis fiziska pārbaudīšana vai vizuāla pierādīšana, ka es, spītējot svelmei, lietum vai sāpēm kājās, tomēr varu aizkļūt līdz Aglonai vai citai atzītai svētvietai. Nē, svētceļojums ir sirds ceļojums uz piedošanu. Ilgs un pacietīgs. Pārdomāts. Ja cilvēks sev vairākkārt jautā, ko esmu darījis sliktu, kā citu esmu sāpinājis, kādā mirklī tomēr sirds ierunājas un saka briesmīgas lietas: “Tu citus sāpini nepārtraukti. Un tu dzīvo tikai tādēļ, ka kāds tev visu laiku piedod.” Dievs, vecāki, draugi vai vienkārši dzīves garāmgājēji.
Mēs reizēm esam pārāk lepni, lai lūgtu piedošanu un reizēm pārāk spītīgi, lai piedotu. Tādēļ arī nelaimīgi. Sirds līdzīgi kā atkritumu urna ik pa laikam no visa liekā un nevajadzīgā ir jāatbrīvo. Pretējā gadījumā tā asiņo, sāp un nedod mieru. Bet vai cilvēks var būt laimīgs, ja nejūt mieru?
Nebūs mūsu dzīvē tā kā ziepju operā, jo pēc vienas piedošanas izlūgšanās pēc laika noteikti nāks jauna. Jāatzīst, ka visa dzīve ir viena piedošana un piedošanas lūgšana. Visa dzīve ir vieni kritieni un maldīšanās. Taisnu, līdzenu ceļu ir tik maz un ir tik grūti tos iet, jo nepārtraukti mūs vilinās kāda meža taciņa. Un tu aizej pa šo taciņu un saproti, ka bez piedošanas izlūgšanas no meža biezokņa grūti izkļūt. Varbūt pat neiespējami. Tādēļ sakravāsim sirds ceļasomu un dosimies sirds svētceļojumā. Lai mums visiem augusts ir ceļojums uz piedošanu.
