– Es? – Varbūt pamēģināsiet atcerēties, kur jūs visu šo laiku bijāt?
– Es?
– Varbūt pamēģināsiet atcerēties, kur jūs visu šo laiku bijāt?
Maigonis pakratīja galvu.
– Labi. Tad mēģināsim citādi. Kur jūs strādājat?
– Skolā, – Maigonis Tauriņš bez īpašas piepūles atbildēja. – Bioloģijas skolotājs.
– Jūs pēdējā laikā bieži gājāt pie Mežezera. Bojā gāja zivis. Un tad nolēmāt atmaskot vainīgos.
– Jā, – Maigonis nočukstēja. Laiku viņš domāja. – Man vajadzēja to pateikt vismaz Astrīdai. Es domāju, ka tad, ja ar viņu aprunāšos… Ak, es nejēga, ticēju, ka cilvēki ir labi.
– Jūs runājāt ar Fredi Bremzi?
– Nē. Fredi es labi pazīstu, tas bija cits, – Maigonis sasprindzināja atmiņu. – Es pateicu, lai viņi pārstāj izgāzt upītē atkritumus. Un tad…
– Kas?
– No aizmugures kāds iezvēla man pa galvu. Atceros sāpes un… vairs neko. Kad atžilbu, sapratu, ka atrodos ceļmalā. Te nu es esmu, – Maigonis neveikli pajokoja.
– Naivais romantiķis, – pie sevis nodomāja Niks Zvirbulis.
Uzdevis vēl dažus jautājumus, izmeklētājs saprata, ka skolotājs vairs neko jaunu nepateiks. Atturējies no kārdinājuma uzprasīt Astrīdai, kur pašlaik atrodas Rūta, Niks devās prom. Bija jāapmeklē Bremzes bijusī sieva Ērika.
– Nē, mēs ar Fredi nesatiekamies, – Ērika paskaidroja. – Esmu precējusies vēlreiz. Tā, ka saprotiet pareizi.
– Varbūt bērni ko zina? – Niks Zvirbulis neatlaidās.
– Diez vai. Meita precējusies, dzīvo Liepājā, bet dēls Rīgā studē.
– Vai tad Fredis nepalīdz bērniem?
– Kur nu. Viņš pats tikko velk garu. Vai tad laukos ir iespējams nopelnīt? Mans tagadējais vīrs ir uzņēmējs. Viņš gan labi pelna, arī maniem bērniem palīdz.
– Tomēr palūgšu jūsu dēla un meitas koordinātas.
– Lūdzu jau lūdzu, – Ērika uzrakstīja uz lapiņas adreses un telefona numurus.
– Vai vārds Anatolijs Sēkliņš jums neko neizsaka? – uzprasīja Niks.
– Nē. Un ko viņš izdarīja? – Ērika painteresējās.
– Dīvaini. Kas ir noticis ar bijušo vīru, to viņa nejautā, bet par svešinieku interesējas, – Niks Zvirbulis nodomāja.
Tomēr piezvanīt Bremzes bērniem Niks Zvirbulis gluži vienkārši nepaspēja – atrisinājums nāca tik negaidīti un strauji, ka izmeklētājam vajadzēja brīnīties.
– Dzīvē viss notiek likumsakarīgi, – Mareks, sagaidījis Niku pie viņa kabineta durvīm un pamājis uz krēsla sēdošā puiša virzienā, sacīja.
– Ja nebūtu iegājis pusdienlaikā bankā nomaksāt komunālos rēķinus, nebūtu uzskrējis virsū Uģim Neaulam. Puisis mainīja valūtu.
– Nāciet.
Uģis Neauls drūmu skatienu sekoja pakaļ izmeklētājam.
– Stāstiet.
– Ko?
– Visu. Kā tecinājāt kandžu, kā mocījāt skolotāju Tauriņu.
– Tauriņu neviens nemocīja, – Uģis piesarka. –
Jā? Un kas viņu piespieda dzert kandžu, ko?
– Es visu izstāstīšu. Bremze lika viņu novākt. Bīstami liecinieki nevienam nav vajadzīgi. Taču es to neizdarīju.
– Kāpēc?
– Spirtu tecināt ir cita lieta, bet cilvēku… nē, to es nespēju. Galu galā Tauriņš bija mans skolotājs, – Uģis, galvu nodūris, klusi stāstīja.
– Lai Bremzem nerastos aizdomas, es Tauriņu aizvedu uz savu dzīvokli pilsētā. Nolēmu, ka tā būs labāk. Kurš tad vēlāk ticēs cilvēkam, ja viņš plostojis ilgu laiku?
– Tu teici – Bremze. Vai tad nezināji, ka tavam palīgam ir cits vārds un uzvārds? – Niks Zvirbulis painteresējās.
– Zināju. Tikai saimnieks ir viņš, es esmu palīgs, – Uģis pacēla acis. – Toļiks viņa vārds, bet Bremze – iesauka. Toļikam patika, ka viņu dēvē par Bremzi.
– Un kur atrodas īstais Bremze? – Niks Zvirbulis uzmanīgi pajautāja.
– Īrijā.
– Īrijā?
– Vāc šampinjonus.
– Un Anatolijs Sēkliņš? Vai Fredis ar viņu ir pazīstams?
– Nu ja. Toļiks ir Bremzes bijušās sievas brālēns. Kamēr Fredis ārzemēs pelna nauda, kaut kam taču jāsaimnieko.
– Tas tiesa, jāsaimnieko. Taču ne jau tā. Kur likāt pienu?
– Taisījām sviestu un krējumu. Pārpalikumu izbarojām cūkām.
– Jā, saimniekojāt ar vērienu, – Niks Zvirbulis nopūtās.
Vakarā, ejot mājup, Niks domīgi grozīja rokās mobilo. Lieta ir veiksmīgi atrisināta, viņam nav bail stāties pretī noziedzniekiem, taču piezvanīt Rūtai… Dūša papēžos saskrien. Piezvanīt vai nezvanīt? Bet ko tur daudz domāt – pavasaris! Un Niks, cerību spārnots, sāka spiest podziņas.
