Pavisam negaidot, no puskrēslas un miglas, mašīnas priekšā iznira sievietes stāvs. Modris pat nobijās – te, mežā vidū! Vai maz dzirdēts par laumām un meža fejām! Par vadātājiem un spīganām!
* * *
Pavisam negaidot, no puskrēslas un miglas, mašīnas priekšā iznira sievietes stāvs. Modris pat nobijās – te, mežā vidū! Vai maz dzirdēts par laumām un meža fejām! Par vadātājiem un spīganām! Strauji nobremzējis, viņš ieķērās stūrē un tikai tad pieliecies ieraudzīja sievietes seju – pārsteigtu un nobijušos. Digna! Kā gan tas iespējams? Viņš kā apmāts vairākas stundas bija braukājis ap ezeru ieklausīdamies, vai kaut kur atbalss vēl neizrunās Dignas vārdu un lādēdams pasauli par to, ka liktenis viņam šoreiz nepalīdz. Bet viņa te – viena un tumsā!
Izlēcis no mašīnas, Modris spēji apskāva Dignu un cieši piekļāva sev. Pasaudzēt, mierināt, glāstīt un skūpstīt – tas viss likās tik dabiski un pašsaprotami. Te, šinī vietā, viņa bija likteņa sūtīta. Un tieši šobrīd viņiem bija lemts pa īstam vienam otru atrast. Kā gan lai nenotic šādām liktenīgām sakritībām? Ne jau kāds cits bija Dignai nolemts uz šī meža ceļa. Tas bija viņa uzdevums – pasargāt šo sievieti, izskūpstīt asaras no viņas acīm un apskaut trīsošos plecus. Neko nejautāt, tikai klusējot būt blakus.
Iesēdinājis Dignu mašīnā, Modris izbrauca uz platākās meža stigas. Motora vienmuļās dūkoņas un nelīdzenā meža ceļa ieaijāta, sieviete nemanot iesnaudās. Kad viņa atvēra acis, skatam pavērās neparasta ainava – biezas miglas pielijusi ieleja. Un tikai koku galotnes kaut kur zem viņiem, tālu ielejā .. Izkāpusi no mašīnas, Digna aizgāja līdz kraujas malai.
– Es tevi atvedu šurp, lai parādītu saullēktu – tāpat kā prieku uzaustam tavās acīs,- Dignu apskāvis, klusi čukstēja Modris. – Kad migla izklīdīs, tur lejā, dzidruma pārpilnas, uz mums raudzīsies divas ezeru acis. Šobrīd, nakts miera un skumju pielijušas, bet jau pēc pāris stundām – draiskas un mirdzošas tās raudzīsies uz mums ar klusām cerībām. Tās apsolīs saulainu rītu un skaistu dienu. Mums tikai jāprot tā paņemt. Mums tikai jāuzdrošinās būt laimīgiem.
Iekļāvusies Modrim azotē, Digna piepeši jutās tik laimīga! Vai gan viņai vajadzēja daudz? Tikai šādu rītu, rasas un miglas pielijušu, mīļumu un maigumu blakus, kaut vai mazliet mīlestības, lai varētu justies tik viegla un apgarota. Sajūtu, ka esi vajadzīga un ilgota. Nebijuša brīnuma gaidas… Un pasaule šķita pielīstam saullēkta krāsām – zaigojošām un rosinošām. Dzidrām un skanīgām. Vienreizējām un neatkārtojamām.
