Stāvot rindā pie kases, noklausījos divu pusaudžu skaļā tērzēšanā par to, ka kāds tur sīkais palaižot muti un ka varbūt jau esot izpļāpājies visai pilsētai. Viens no puišiem uzvedās tā, it kā viņš būtu boss. Viņa uzvedība publiskā vietā bija tik izaicinoša, ka pat radās šaubas, vai viņam mentālā līmenī viss ir kārtībā. Taču bija redzams, ka otrs puisis vadoni klausa uz vārda. Boss nokomandēja: “Ej, parunā ar sīko! Noprasi viņam visu! Bet, nē, es pats ar viņu parunāšu. Sūti viņu pie manis!” Pavēle tika izpildīta zibenīgi, tūlīt pie skaļās rīkles īpašnieka bija atskrējis mazais grēkāzis – pēc izskata varbūt 6. vai 7.klases vecuma zēns. Viņš bosam taisnojās, ka neko nevienam neesot teicis un visa pilsēta nezinot. Varbūt esmu pārāk aizdomīga, bet piepeši likās: ja nu šie kopā ir pastrādājuši kaut ko nelikumīgu? Es iesaistījos puišu sarunā. Skaļās rīkles īpašniekam aizrādīju, lai pārstāj mazajam draudēt. Piesolīju – ja kas, varēšu iet uz policiju liecināt, jo labi esmu iegaumējusi gan draudētāja seju, gan dzirdējusi viņa teikto. Mazais pārbijies iespraucās: “Viņš man nedraud!” Lielais ķēra uz muļķi ar vārdiem: “Ko jūs noklausāties svešas sarunas?” Es vārdiski turējos pretī. Lielākajam norādīju, ka viņš atrodas publiskā vietā. Bet mazo centos iedrošināt, teikdama, ka ir jābūt godīgam un visiem jāsaka patiesība. Lielākajam vēl piekodināju, lai neiedomājas mazo fiziski iespaidot. Pēc tam gan attapos, ka atkal jau esmu uzvedusies kā puļķis visām pudelēm. Gan jau vecāki paši zina, ko viņu bērni dara vasarā.
