Pieaugušie nemēdz ticēt pasakām. Vēl jo mazāk viņi tic, ka pasaulē ir kāda vieta, kur neņem vērā, cik tu esi bagāts vai nabags, kāda ir tava rase, cik labu izglītību esi guvis un kāds ir tavs ieņemamais amats.
Pieaugušie nemēdz ticēt pasakām. Vēl jo mazāk viņi tic, ka pasaulē ir kāda vieta, kur neņem vērā, cik tu esi bagāts vai nabags, kāda ir tava rase, cik labu izglītību esi guvis un kāds ir tavs ieņemamais amats.
Augusta sākumā es pārliecinājos, ka tāda vieta – neliels zemes pleķītis Francijas dienvidos – pastāv. Vietu sauc par Otkombu. Par Otkombas karalisko abatiju.
Viena no skaistākajām Francijas vietām
Zinātāji teic, ka vieta, kur atrodas Otkombas abatija (vārds “d’hautecombe” franču valodā nozīmē – augstā vieta) esot viena no skaistākajām un iespaidīgākajām visā Francijā. Starp divām Alpu grēdām (tur atrodas Savojas Alpi, apmēram 40 kilometrus tālāk ir Eiropas augstākais kalns Monblāns) atrodas Francijas lielākais ezers, kurā mitinās gulbji. Ezera krastos uzceltas vasarnīcas, skaisti nami. Ābeļdārzu vietā aug palmas, granātas un vīģes. Bet pavisam nomaļus no apdzīvotām vietām nu jau 800 gadus stāv Savojas karaliskās dzimtas abatija. Visus astoņus gadsimtus šo cēlo abatiju apsaimniekoja benediktiešu mūki. Leģenda vēstot, ka klosteris bijis ezera otrā krastā, pašā augstākajā kalna virsotnē, kur arī ieguvis savu pašreizējo nosaukumu. Tomēr laiki mainījušies un mūkiem traucējis, ka netālu no klostera veidojas cilvēku apdzīvotas vietas. Nostāsts liecina, ka viņi pa akmenim vien abatiju pārnesuši uz ezera otro krastu – kur tā pelēki balta stāv šobaltdien.
Vasara Otkombā ir no maija sākuma līdz vēlam oktobrim. Novembrī un decembrī no ezera bieži paceļas bieza migla, ir dūmakains un lietains. Aukstākais mēnesis Otkombā ir janvāris. Bet, ja ir pārciests janvāra nepatīkamais drēgnums, tad jau nākamajos mēnešos var priecāties par zaļumu un košumu, kas valda abatijas apkārtnē. To, ka šī apkaime un abatija ir iecienītas, apliecina tas, ka katru dienu šo vietu apmeklē vismaz 1000 tūristi.
Kopiena, kas priecājas par Dievu
Otkombas abatijā nu jau desmit gadus dzīvo Romas katoļu baznīcas kopiena ar ekumenisku aicinājumu “Chemin Neuf” (tulkojumā – “Jaunais ceļš”). Šajā kopienā ir iesaistījušies brāļi un māsas no dažādām baznīcām (katoļu, reformātu, ortodoksālās, evaņģēliskās baznīcas). Kopienu veido vīrieši un sievietes, kas ir devuši celibāta solījumu (atteikušies no laulībām), ir jauni cilvēki, kas meklē piepildījumu dzīvē, dzīvojot starp cilvēkiem, kas domā līdzīgi, bet viņi nav devuši atteikšanās solījumu. Viņi cer satikt otro pusīti un pilnībā to uztic Dievam. Kopienā dzīvo precēti pāri ar bērniem. Viņus visus vieno ticība Jēzum Kristum, vēlēšanās kalpot baznīcai, evaņģēlijam un pasaulei. Šī kopiena dibināta 1973. gadā Lionā (Francijā). Pašreiz šai kopienai ir 900 kopienas locekļu 18 Eiropas valstīs, Āfrikā, Amerikā un Tuvajos Austrumos.
Pirms desmit gadiem Otkombā dzīvojošie benediktiešu mūki, kas bija gados veci vīri un vairs nespēja uzturēt plašo abatiju un tās apkārtni, uzrunājuši kopienas “Chemin Neuf” dibinātāju tēvu Lorānu Fabri, aicinot kopienas jauniešus nākt un šeit kalpot Dievam. L.Fabri vairākas reizes atteicies, bet, kad viņš abatiju ieraudzījis pirmo reizi, sapratis, ka šī būs vieta, kur cilvēks atgūs dvēseles un sirds mieru. Kur atgūs ticību un paļāvību sev, Dievam un pasaulei.
Tā kopiena tur kalpo desmit gadus un katru vasaru organizē jauniešu starptautisko festivālu, piedāvā dažādas rekolekcijas, Bībeles studijas, angļu, franču un vācu valodas skolas.
Es nokļuvu jauniešu festivālā. Šoreiz Otkombā bija pulcējušies 500 jaunieši no 34 pasaules valstīm. Pirms nokļūšanas abatijā es neticēju, ka tā var priecāties par to, ka dzīvo. Es nebiju redzējusi, cik ļoti var mīlēt Dievu un būt laimīgs, viņam kalpojot. Tieši tur es piedzīvoju, ka galvenā vērtība ir patiesums un cilvēcība.
Dota brīvība iet savu ceļu pie Dieva
Nezinātājam šķiet, ka, dzīvojot kopienā, jāpielāgojas tās diktētajiem noteikumiem un normām. Mani pārsteidza, ar kādu vienkāršību un demokrātiju kopienas ļaudis festivāla dalībniekiem atļāva iet savu ceļu pie Dieva. Kopiena rīkoja rīta lūgšanas, svētās mises, forumus, dažādas lekcijas, vakara lūgšanas. Viņi piedāvāja izvēlēties to, kas katram jaunietim šķita svarīgākais.
Arī peldēšanos zilganzaļajā Buržē ezerā vai atpūtu uz abatijas terases, kur ziedēja rozes, bija neliela strūklaka ar ūdensrozēm un palmas, vai vienkārši baudīt dabas ainavas krāšņumu. Arī kopienas ļaudis atzina, ka skaistie kalni un ainava uzrunājusi ne vienu vien atbraucēju un likusi noticēt Dieva varenības spēkam.
Katru vakaru kopiena rīkoja atpūtas pasākumus – starptautiskā kora koncertu, džeza un blūza vakaru. Īpaša bija oficiālā svētku atklāšana, kad katra valsts, arī Latvija, rādīja prezentācijas priekšnesumu. Tā nometnes dalībnieki pastāstīja par savu valsti.
Tik viegli uzrakstīt piedošanas vēstuli
Ceturtdienās Otkombā rīko piedošanas vakaru. Šķiet, ka ikvienam, kas nokļuvis abatijā šajā vakarā, sirdi “savelk kamolā”, un viņš sev jautā, ko esmu savā dzīvē sāpinājis. Tumšajā vakarā abatijas terasē un iekšpagalmā deg sārtas sveces, skan kopienas brāļu un māsu dziedātās dziesmas, kuras pavada vijoles, bungas, ģitāras un flauta, skan ērģeļu mūzika, 500 jauniešu soļus un uzturēšanos abatijā nemana. Visi ir klusi. Šajā piedošanas vakarā festivāla dalībnieki aicināti izlīgt ar tiem, ar kuriem bijuši ienaidā. Kopienas ļaudis piedāvā rakstīt mīļajiem vēstules, pārējo (pastmarku un citus izdevumus par vēstules nogādāšanu) kopiena uzņemas pati. Kopiena aicina rakstīt izlīguma vēstuli Dievam, kādam jau mūžībā aizgājušam cilvēkam. Visas šīs vēstules krājās lielā kaudzē pie krusta. Vēlāk šos piedošanas vārdus sadedzināja, lai ar liesmām tie uzietu debesīs.
Festivālu noslēdza lieli svētki. Ezera krastā bija klāti galdi, kur jauniešus cienāja ar melonēm, salātiem, desiņām, Francijas sieru un saldējumu. Visi dejoja, gāja rotaļās, dziedāja. Skanot dziesmai “Jēzu, tu esi mana gaisma”, no abatijas, kas ir kalnā, uz līdzeno vietu ezera pakājē nāca lāpu gājiens. Lai arī vakarā sacēlās stiprs vējš un ezerā viļņi bija kā jūrā, pie svētku dalībniekiem piepeldēja gulbis.
Stāvēju ezera krastā un domāju, kur es esmu – pasakā, sapnī vai reālā vietā uz šīs pasaules. Starp skaistiem kalniem, pie viļņojoša ezera, zem milzīga pilnmēness, starp skaistām dziesmām. Tajā brīdī sirdī iegūla skumjas, kādēļ katra dzīves diena nevar būt tāda kā Otkombā pavadītais laiks. Dienas, kas ir miera un drošas paļāvības pildītas. Bet, ja katra diena būtu tāda, vai tad es novērtētu Otkombas valdzinājumu?
