Nedēļas nogalē Gulbenē saplūdīs novadnieki no malu malām, jo ir tradicionālie kapu svētki, kas laika gaitā tika apaudzēti ar jauku ideju – pilsētas svētku svinēšanu. Vairāk vai mazāk veiksmīgi izdevušies pilsētas svētki tomēr vienmēr izpilda savu misiju – pulcina kopā ļaudis, cilvēki atpūšas kopā ar ģimenēm, dzimtām. Mūsu mazo pilsētu reizēm jokojot mēs redakcijā dēvējam par purva pilsētiņu. Man šķiet, ka tas radās vēl pilsētas domes laikos. Parasti, kad mēs – žurnālisti – jautājām atbildīgajām amatpersonām par kādām sadzīves problēmām, atbilde vienmēr bija: nekā nevar darīt, pilsēta taču uzbūvēta uz purva. Tā nu purva pilsētiņas nosaukums dzīvo savu dzīvi un bieži to cilvēki izmanto dažādās nozīmēs, arī ne vienmēr glaimojošās. Un skaidrs, kāpēc, jo dzīve tāda: iedzīvotāju skaits sarūk, pilsētiņa “noveco”, darbavietu maz, tad nav brīnums, ka sakām – nu iet kā pa purvu. Savulaik man kāds Gulbenes uzņēmējs jautāja, kāpēc gulbenieši nelepojas ar savu pilsētu kā, piemēram, valmierieši. Patiesībā jau lepojamies gan. Kā izriežam krūtis, kad piemin, piemēram, Daumantu Dreiškenu vai Uldi Anži! Tie ir mūsējie – mēs sakām – no Gulbenes, un esam lepni par savu mazo pilsētiņu, no kuras cēlušies šādi cilvēki. Mūsu šodienas numurā arī ir divi stāsti par mūsējiem – Aivu Vīksnu, pieredzējušu biznesa lēdiju, kas iedvesmojusi daudzus jaunos uzņēmējus Latvijā, un Normundu Cercinu, kas uz mūsu pilsētas svētkiem atvedis māksliniekus ar vārdu. Lasi un lepojies! ◆
