Droši vien katrs vismaz vienreiz mūžā sev ir uzdevis jautājumu: “Kas notiek ar manu dzīvi?”. Vai tā ir likumsakarība, nejaušība, nolemtība vai liktenis?
Droši vien katrs vismaz vienreiz mūžā sev ir uzdevis jautājumu: “Kas notiek ar manu dzīvi?”. Vai tā ir likumsakarība, nejaušība, nolemtība vai liktenis? Visbiežāk laikam tādos brīžos, kad situācija šķiet bezcerīga un rādās, ka pozitīvu risinājumu neizdosies rast. Ir lietas un apstākļi, ko nespējam ietekmēt, lai kā to gribētu. Tomēr dažkārt paiet zināms laiks, un viss nokārtojas. Nav bijusi vajadzība ar pieri mesties sienā, lai drudžaini steidzinātu notikumus un saprastu, kāda ir patiesība, lai arī gaidīt nudien nav viegli. Ir situācijas, kurās vajadzīga tikai neliela paša piepūle un vēlēšanās uzlikt punktu uz “i”. Ja notiek kas skaists un neparasts, tad pirmā reakcija ir liela neticība un neviltots izbrīns “Vai tas tiešām ir man?”.
Neko nevar padarīt, ka reizēm visu izšķir tikai viens mirklis. Satiekas cilvēki, kuri varēja arī nesatikties. Līdz reālai apziņai un bezgalīgai pateicībai kaut kam augstākam par mirkli, bez kura tik daudz kas skaists dzīvē nebūtu noticis. Diemžēl arī līdz traģiskam iznākumam. Tā bieži vien cilvēki gadiem ilgi dzīvo, nezinot, kas notiek blakus un kādi cilvēki dzīvo līdzās. Ka gados vecas, slimas kundzes bērni paši dzīvo pārtikuši, nezinot, kas ir trūkums un bads, bet par miesīgu māti neliekas ne zinis. Ka, alkohola reibumā izraisot avāriju, lai noslēptu pēdas, vainīgie bojāgājušo bērnu aprok mežā un līdz izmisumam bezcerīgi ir vecāku mēģinājumi kaut ko uzzināt par sava pazudušā bērna likteni.
Ka kaimiņu mājā kādā pēc sabiedrības uzskatiem dēvētā paraugģimenē tēvs regulāri sit māti, bet sieva to slēpj, nevienam neko nestāstot. Padsmitgadīgs dēls, gadiem vērojot šādu klajas ņirgāšanās ainu ģimenes ligzdā, morāli sabrūk un, aizstāvēdams māti, sadur miesīgu tēvu līdz nāvei. Šādi gadījumi notiek Latvijā un nav jāmeklē ne filmās ar aizraujošu sižetu, ne arī kriminālliteratūras cienīgu izdevumu lappusēs. Arī pēdējais gadījums diemžēl ir pavisam “svaigs” un nepieder mūsdienu civilizācijas tālai vēsturei.
Nevar noliegt to, ka sajūtas ir neomulīgas un šausminošas, dzirdot par šādiem un līdzīgiem gadījumiem. Tādā brīdī piezogas doma, ka dažkārt labāk ir nezināt, kādas pretīgas idejas spēj mājot cilvēka prātā, ko viņš patiesībā domā, ko ļaunu un dzīvībai bīstamu apkārtējai sabiedrībai var nodarīt. Droši vien šādas patiesības atklāsmes mirklī liktos, ka simtreiz labāk būtu rakņāties pa atkritumu konteineru. Iespējams, ka arī tajās reizēs, kad mēs ļoti vēlamies uzzināt, ko otrs cilvēks domā par tevi pašu, labāk tomēr būtu to nezināt.
