Tad pēkšņi viņai radās, pēc pašas prāta, ģeniāla doma – uzdāvināt gleznu Ditai. Meitene jau sen kāroja pēc kaut kā tāda, ar ko varētu aizpildīt tukšās sienas pieticīgajā dzīvoklītī.
2.
Tad pēkšņi viņai radās, pēc pašas prāta, ģeniāla doma – uzdāvināt gleznu Ditai. Meitene jau sen kāroja pēc kaut kā tāda, ar ko varētu aizpildīt tukšās sienas pieticīgajā dzīvoklītī. Uz viņas istabas gaiši pelēkajām tapetēm šī glezna izskatīsies kā īsts dārgums.
* * *
Jau kuro reizi Dita pārskatīja visu savu necilo iedzīvi un nez kuro reizi pie sevis bažīgi nodomāja: kur ir izeja? Kaut kur tai jābūt! Ielūgums uz krustmātes sešdesmit gadu jubileju bija saņemts drusku nelaikā – šīs nedēļas laikā nav paredzami nekādi ienākumi un naudas dāvanas iegādei vienkārši nebūs. Pārskatījusi savu nelielo grāmatu plauktu, viņa bija secinājusi, ka tur nekā dāvināšanas cienīga nav. Vēl jo vairāk – Dita iegādājās tikai nopietnas grāmatas, bet krustmāte mīlēja lasīt ārzemju romānus, un pēc viņas uzskatiem – jo biezāks, jo labāks. Nav nekādu dvielīšu, albumu, vāžu, suvenīru vai sveču krājumu, kas šad tad ir bijis glābiņš līdzīgā situācijā. Bez tam, nedrīkst aizmirst, ka šoreiz tā ir liela jubileja, un tur būs ne tikai tuvākie radi, bet arī Ditas priekšnieks. Tāpēc dāvanai ir jābūt tādai, lai viņa kā dāvinātāja tiktu pamanīta. Varbūt tieši šis vakars beidzot dos iespēju pacelties kādu pakāpienu uz augšu pa uzņēmuma ieņemamo amatu “trepītēm”? Kuram tad vēl nav zināms, kā Viktorija kļuva par direktora personīgo sekretāri! Sākumā jau viņu kā tikko beigušu vidusskolniecīti pieņēma par apkopēju, un, ja vien ne kāds ieildzis pikniks un kāda sauna, varbūt viņa, neviena nepamanīta, tur vēl līdz šim sēdētu. Nē, uz tādu “lēcienu” Dita gan necerēja, bet ar savu grāmatvedes diplomu viņai jau sen vajadzēja sēdēt citā kabinetā, nevis pie konveijera.
Skatiens apstājās pie gleznas. Pirms diviem gadiem to viņai bija dāvinājusi Zanda, piebilstot – lai ceriņu ziedi un smarža rosina īstenot vispārdrošākos sapņus… Varbūt tieši šobrīd bija pienācis īstais brīdis? Rūpīgi apskatījusi gleznu, Dita secināja, ka šī pārdrošā doma nav nemaz tik peļama. Zanda vienmēr ir pratusi izvēlēties dāvanas un neko bezgaumīgu neatļautos kādam dāvināt. Krustmāte noteikti priecāsies par šādu dāvanu un, protams, izrādīs to visiem ciemiņiem. Un tas ir tieši tas, kas vajadzīgs! Gan jau arī priekšnieks pratīs novērtēt Ditas labo gaumi dāvanās izvēlē.
Jo ilgāk Dita vēroja gleznu, jo uzmācīgāka kļuva doma, ka gleznas rāmi gan vajadzētu nokrāsot pieskaņotākā tonī. Vēl kaut kur bundžās vajadzēja būt ietonētajai baltajai krāsai, ar kuru pavisam nesen tika krāsoti plauktiņi virtuvē – visā ceriņu krāsu gammā. Kādā no tām noteikti kaut kas vēl bija atlicis. Vēl pēc brīža Dita, izņēmusi gleznu no rāmja, ķērās pie tā pārkrāsošanas…
* * *
“Sešdesmit piecu gadus mamma tā arī nesagaidīja,” skumji nodomāja Lolita, kārtojot kastēs tik pazīstamas lietas. Starp tām bija daudz tādu, kuras vairāk saistījās tikai ar atmiņām, un Lolitas dzīvoklī tām pat pie labākās gribas vieta neatrastos.
