Labāk vienreiz redzēt, nekā septiņreiz dzirdēt. Paklausot šim ieteikumam, kopā ar ģimeni devos apskatīt Ventspili, jo pirms tam biju dzirdējusi daudz pozitīvu izteikumu par pilsētas sakoptību, gaumi, attīstību un, protams, jūru.
Labāk vienreiz redzēt, nekā septiņreiz dzirdēt. Paklausot šim ieteikumam, kopā ar ģimeni devos apskatīt Ventspili, jo pirms tam biju dzirdējusi daudz pozitīvu izteikumu par pilsētas sakoptību, gaumi, attīstību un, protams, jūru. Visi tīkojam raudzīt citas valstis, bet Latvijā ir tik daudz neredzēta skaistuma.
Pēc divām Ventspilī pavadītām dienām atzīstu, ka tajā iespējams iemīlēties no pirmā acu skatiena. Plašā, sakoptā, ar gaumi veidotā pilsēta Ventas upes un jūras krastā paņem savā varā ikvienu, kas sper soli uz tās bruģētajām ielām, kas ieelpo jūras svaigo gaisu un atļauj vējam veidot matu sakārtojumu. Lai gan ventspilnieki uzskata, ka pilsētas sakoptības tuvā un tālā slavēšana ir pašreklāma, viņu uzskatam negribu pievienoties, jo slavēt var tad, ja uzslava ir pelnīta. Ventspils, būdama viena no vecākajām pilsētām, to ir godam nopelnījusi.
Pārsteidza sakoptība
Iespējams stundām strīdēties par to, ka visu iespējams paveikt, ja ir līdzekļi. Protams, nobruģēt visas pilsētas ielas bez naudas nav iespējams. Toties iespējams bruģi ieklāt tik meistarīgi, ka gadiem neizkustas neviens bruģakmens. Lai kā centos, nevarēju ieraudzīt nevienu nevērīgi nomestu cigarešu izsmēķi, par tukšām alus pudelēm vai cigarešu pakām nerunājot. Gulbenē izvērsās diskusijas, ka atkritumu šķirošana radīs liekas problēmas, bet Ventspils iedzīvotāji to veic bez kurnēšanas, un, diemžēl, vienīgi daži ekskursanti uzskatīja par nevajadzīgu ievērot šo kārtību. Pat pilsētas tirgus laukums, kas sen pievērsis Ventspils senās apbūves un plānojuma pētnieku uzmanību, sestdienas rītā, būdams ļaužu pārpilns, liecināja par pilsētnieku attieksmi par labu sakoptībai. Nesteidzīgi izstaigājot šaurās ieliņas pilsētas senajā daļā, apzināti mēģināju salīdzināt, kā ir tur, kā pie mums, un sapratu, ka tur ir citādāk un labāk, jo vietās, kur pie mums augtu vībotnes un smilgas, Ventspilī izveidoti dekoratīvi stādījumi. Arī gājēju pārejas un celiņi plašajos parkos ierīkoti tā, lai gājējiem būtu ērti. Šķita, kāds novērotājs izpētījis, kuru zāliena stūri cilvēki labprāt šķērso, un tieši tur ierīkojis taku. Protams, arī Ventspils nav pasargāta no nevērīgas attieksmes pret tikko iestādītu koku vai dekoratīvu stādu, bet pilsētas iedzīvotāju attieksme pret postītājiem ir nesaudzīga. Viņi nebaidās ziņot, kur meklējamas vainīgās personas, par to saņemot atlīdzību.
Izvēlas pastaigu pa Ostas ielu
Saulainās dienas Ventspils viesi labprāt pavada, pastaigājoties pa Ostas ielu gar Ventas krastmalu. Izrādās, ka līdz 1930.gadam Ostas iela bijusi kuģu piestātne un osta. Šodien par to nekas neliecina, tikai strūklaka “Kuģu vērotājs”, kas veidota kā liela galva ar izspūrušiem matiem – ūdens strūklām, vērīgi uzlūko pilsētas viesus. Strūklakas augstums ir 2,8 metri, un “galva” ir 15 tonnas smaga. Tās izgatavošanai pagājušajā gadā no Zviedrijas atvests 38 tonnas smags akmens bluķis. Pilsētas arhitekti ir domājuši par to, lai ventspilniekiem un viesiem būtu iespējams atpūsties, tāpēc te rasta vieta neskaitāmiem soliņiem. Un kur tad vēl ekskursiju kuģītis “Hercogs Jēkabs”, kas pacietīgi vairākas reizes dienā no 1.maija līdz 31.oktobrim izvadā tūristus pa Ventas grīvu, radot vienreizēju iespēju apskatīt ostas industriju un aizvizinot līdz jūras “vārtiem”. Braukt gribētāju netrūkst, tāpēc vasarā biļetes braucienam piesaka iepriekš un steidz iegādāties rīta pusē, jo pēcpusdienā to var nebūt. Jāteic, ka televīzijā vairākkārt skatīto Latvijas kuģniecības pamatlicēja Krišjāņa Valdemāra pieminekli biju iztēlojusies citādāku, tāpēc salīdzinājumā ar plašo Ventu iztālēm tas pirmajā acu uzmetienā šķita mazs. Tā arī no klusējošā kuģniecības tēva neizdevās uzzināt, ko viņš domā par šodienas pilsētu, bet tas, ka rosība brīvostā tam tīk, bija neapšaubāma.
Lepojas ar pludmali un akvaparku
Lielo viļņu dēļ jūrā todien bija aizliegts peldēties, tomēr par varenajām ūdeņu bangām tīksmināties gribētāju bija daudz. Vieni cītīgi raudzījās smiltīs, cerot ieraudzīt dzintara graudiņu, otri domīgi vērās tālumā, it kā gribēdami uzzināt, kas atrodas aiz zilās apvāršņa svītras. Pludmale ir Ventspils lepnums, jo tā ir pirmā, kas Latvijā 1999.gadā saņēma Zilo karogu. Tas nozīmē, ka te ievērotas visas prasības, lai atpūtnieki varētu justies droši. Te ir gan slīdkalniņi bērniem, gan sauļošanās krēsli, gan šūpoles un cits, bet pats galvenais – sakoptība. Katru rītu pludmali pārstaigā vīrs, nesdams rokās divus maisus, kur ievietot nejauši rastus atkritumus. Izrādās, ka viņš nav pudeļu vācējs, pensionāram par šo darbu maksā.
Jautrības pilnu dienu iespējams pavadīt akvaparkā, kur īpaši labi jūtas bērni, kas drošsirdībā pārspēj vecākus, laižoties lejup no diviem torņiem pa slīdkalniņiem un nokļūstot vienā no trim baseiniem.
Regulāri kopj pilsētas parkus
Biju pārsteigta par sakoptajiem pilsētas parkiem, kur pat nokaltuša koka stumbrs pārvērsts mākslas darbā. Šķiet, ka Ventspilī neviens nelepojas, ka parks no pameža atbrīvots pirms diviem gadiem. To dara regulāri. Ne jau tikai koku izciršanā slēpjas parka romantika. Tā rodama gaumīgos soliņos, neaizaugušos celiņos, mākslīgi veidotā ainavā, stādot kalnu priedītes, sarkanās kļavas, klājeniskās tūjas un citu. Saprotams, izveidot plašas ziedu dobes vēl plašākajos parkos nav viegli, tāpēc ar tām pārāk neaizraujas, bet iekopj zālienu, kas regulāri ir nopļauts. Piejūras parkā, kur netālu no kāpām, izmantojot apaļkokus, izveidota atrakcija bērniem, pāri nelielam dīķim iespējams nokļūt ar plostu, kas iestiprināts ķēdēs.
To redzot, iedomājos, ka tāds varētu būt arī Spārītes parkā, bet atpūtnieki no viena dīķa uz otru varētu nokļūt, stāvot uz plosta. Iztēlojos, kāds izskatītos Spārītes un Emzes parks, ja to izkoptu vēl vairāk. Varbūt pastāvīgā darbā jāpieņem vairāki cilvēki – parka dārznieki -, kam tīkamas ainavas veidošana ir darbs un iespēja nopelnīt.
Veiksmīgi veidota ir arī pirms trīs gadiem atklātā bērnu pilsētiņa Ventspils atpūtas dārzā, kurā ir astoņas rotaļu konstrukciju grupas, kas ietver vairāk nekā 40 dažādus elementus. Kāpēc tāda pilsētiņa nevarētu būt arī Gulbenē? Tad nevajadzētu paust neapmierinātību, ka vasarā bērni peldas vienīgās strūklakas baseinā Gulbīšu parkā. Nav saprotams, kāpēc nedarbojas strūklaka Gulbenes centrālajā skvērā un pie Gulbenes vidusskolas. Varbūt ir jāsaņemas un to darbība jāatjauno? Ja nav vēlēšanās to darīt, jo atkal nav naudas, tad šo strūklaku baseinus iespējams pārvērst par ziedu dobēm, nevis plastmasas pudeļu izmētāšanas vietu.
Ziedu pulkstenis skaita laiku
Ventspils nav iedomājama bez ziedu pulksteņa, kur tikko nomainīta tā kompozīcija. Jaunās kompozīcijas veidošanai izmantotas rudens apstādījumiem piemērotas puķes – ciklamenas un Jaungvinejas balzamīnes, bet pamata fons veidots no granīta šķembām, tādējādi radot efektīgu kontrastu. Šogad puķu pulksteņa kompozīciju mainīs vēl vienu reizi, kad to sagatavos ziemai.
Ziedi dažādās kompozīcijās – arī tā ir Ventspils vizītkarte. No daudzkrāsu petūnijām veidoti ziedu kalni un ziedu laiva Rātslaukumā, ziedi pilsētas ielās, ap laternu stabiem, uz palodzēm, bet nekā lieka un uzbāzīga. Tie lieliski sadzīvo ar laukakmeņiem, cits citu papildinot. Perfekti kopti un apgriezti dzīvžogi. Izrādās, ka ziedu kārtojumu veidošanai nav nācies izlietot pilsētas budžeta līdzekļus. Tie tapuši, rīkojot konkursu zemnieku saimniecībām par gaumīgāko ziedu kārtojumu, bet uzvarētāja saimniecība kā balvu ieguvusi tiesības tos veidot pilsētas izdaiļošanai. Varbūt šo ideju varam aizgūt arī Gulbenē? Rajonā ir samērā daudz gateru un kokmateriālu pārstrādes uzņēmumu, kurus arī praktiski varētu iesaistīt pilsētas labiekārtošanā, neprasot tikai naudu.
* * *
Par Ventspili var stāstīt daudz, bet labāk vienreiz aizbraukt un septiņreiz apskatīt, lai pārliecinātos, cik daudz spēj cilvēku izdoma, ja tai ļauj vaļu, ja nepieļauj situāciju, ka pilsētas centrā uzņēmējs iegādājas ēku, ko sakopj tikai daļēji, uzskatot, ka otrais stāvs ir pārāk augstu no zemes, lai paceltu galvu. Protams, nav viegli ieaudzināt cilvēkos vēlmi taupīt, sakopt aiz sevis un rūpēties par citu veikumu. Protams, rodas apātija, kad gribas no visa atteikties, nesaskatot jēgu, bet varbūt nav jābaidās un jāļauj pašiem darboties, organizējot konkursus par gaumīgāko solu maketu, parka ainavu, atrakciju parku un citu, jo dēli, kas piesists paša rokām, diezin vai gribēsies pašam noraut vai salauzt. Tā ir dzīvē pārbaudīta patiesība, ka kareivīgi aizstāvam to, ko paši esam radījuši.
