Svētdiena, 7. decembris
Antonija, Anta, Dzirkstīte
weather-icon
+2° C, vējš 3.06 m/s, D-DA vēja virziens

Šodienas atmiņām - rīta sapni

Es pirmo reizi mūžā negaidu septembri. Ne tāpēc, ka to pieskandina dzērvju klaigas un koki raud krāsainām lapu asarām, ka pagājusi vasara, un lietus neatlaidīgi sitas logā.

Es pirmo reizi mūžā negaidu septembri. Ne tāpēc, ka to pieskandina dzērvju klaigas un koki raud krāsainām lapu asarām, ka pagājusi vasara, un lietus neatlaidīgi sitas logā. Negaidu tāpēc, ka jaunākās meitas istabā nogaidoši klusē ceļasoma un dārzā neviens nepieskarsies asteru dobei, lai plūktu tās un dāvātu skolotājai. Negaidu, jo rīt viņa dosies jaunā, vēl neapjausti daudz grūtākā ceļā. Līdzīgi putnam pacelsies spārnos, lai izlidotu pieaugušo pasaulē. Par visu vairāk vēlos, lai spārniem pietiktu spēka, lai nepagurtu un izturētu, kāpjot jaunu zināšanu kalnā. Šodien es nespēju domāt un runāt ne par ko citu, kā vien par to, kas mājo manā sirdī.
Apzinos, ka man nav lemts dzīvot savu bērnu dzīvi, toties es varu dzīvot blakus bērniem. Vienmēr esmu centusies dzīvot blakus. Saprotu, ka bērni, kaut arī ir kopā ar mani, tomēr man nepieder. Es varu dot viņiem savu mīlestību, bet nevaru iedot domas un pārliecību, jo viņiem ir savējā. Varu dot pajumti bērnu miesai, bet ne to dvēselei, jo viņu dvēsele mīt rītdienas mājoklī, kurā es nevaru ieiet. Pat savos sapņos nevaru. Es pati varu tiekties būt līdzīga viņiem, bet man nav dotas tiesības tos padarīt līdzīgus sev. Man ir jāsaprot, ka dzīve neiet atpakaļ, ne arī kavējas vakardienā.
Klusībā mierinu sevi, ka varbūt šis skumjais vakars patiesībā ir mana gaišā rītausma, kad līdz ar pirmajiem saules stariem es skatu savus bērnus pieaugušus. Zinu, ka vakardiena ir tikai šodienas atmiņas, bet rītdiena – šodienas sapnis. Laikam taisnība tam, kas teicis, ka laiks līdzinās mīlestībai, ko nevar sašķelt pa daļām un kam nevar noteikt gaitu, tāpēc ļaujos, lai šodiena apskauj pagātni ar atmiņām un nākotni ar ilgošanos.
Zinu, ka vienmēr būšu gatava traukties pie savām meitām, kad vien sajutīšu, ka esmu viņām vajadzīga, un mana mātes dedzība ar paceltām burām gaida ceļavēju. Ieskatos dvēselē un saprotu, ka patiesībā raudu par to, kas man ir devis prieku, jo ir izaudzināti labi bērni. Nezinu, kam jābūt lielākam – priekam vai skumjām. Manuprāt, šie lielumi ir nešķirami. Kopā tie atnāk un šovakar apsēžas pie mana galda. Man ir jādod bērniem brīvība, jo tā ir dzīvības elpa. Nemitīga paturēšana tuvina bojāejai.
Cenšos ceļamaizē līdzi dot mīlestībā grieztus padomu riecienus, atgādinot, ka labi paveikts darbs ir mīlestība, kas padarīta redzama. Tas nozīmē apdvest lietas ar savas dvēseles elpu. Steidzu atgādināt, ka sapņos nevar pacelties augstāk par paša sasniegto un nolaisties zemāk par savām neveiksmēm.
“Saprotu, ka tāpat, kā tu ilgojies atgriezties mājās, tā tevī mīt klejotāja alkas. Un tu ej nebaidoties, jo zini, ka māja tev vienmēr būs kā iztālēm saskatāms kuģa masts, nevis enkurs,” saku meitām un mācos dzīvot jaunu dienu sākumam.
Tomēr šogad es pirmo reizi nemīlu septembri.

Komentāri

Dzirkstele.lv aicina interneta lietotājus, rakstot komentārus, ievērot morāles, ētikas un pieklājības normas, nekūdīt uz vardarbību, naidu vai diskrimināciju, neizplatīt personas cieņu un godu aizskarošu informāciju, neslēpties aiz citas personas vārda, neveikt ar portāla redakciju nesaskaņotu reklamēšanu. Gadījumā, ja komentāra sniedzējs neievēro minētos noteikumus, komentārs var tikt izdzēsts vai autors var tikt bloķēts. Administrācijai ir tiesības informēt uzraudzības iestādes par iespējamiem likuma pārkāpumiem. Jūsu IP adrese tiek saglabāta.