Pogu lējējs vecs jau sensenim un sirms kā pati māmuļa zeme.
Pogu lējējs vecs jau sensenim
un sirms kā pati māmuļa zeme.
Dzīvo viņš, kā visiem zināms,
zilajos kalnos
(nav zināms gan kuros) rūķīšu
namiņā.
Daudz spožu pogu viņš izlējis pie
pasaules
raibās vestes ko spraust –
liktenim spītējot.
Pēram Gintam un Solveigai,
lakstīgalām,
dzeguzēm birzes malā un
baložiem mākoņos.
Tikai pašam sev nevienas –
ne zelta, ne sudraba,
ne vara, ne misiņa.
Ak tu viens, nelaime nelaimes galā.
Bet, ja atrastu pogu lējējs
dālderu kalna dālderu zeltu,
izlietu brīnuma pogu visiem un sev.
Izlietu pogu zvaigznēm, kas zvana.
Lai tās siltāk un lepnāk mirdz
un tuvāk zemes grūtdieņiem stāj.
