Skumji jau bija pamest māju, kur jau no bērnu dienām pazīstami visi stūrīši, tomēr ne Lolita, ne Vitolds nespētu regulāri piebraukāt šurpu, lai māju pieskatītu.
3.
Skumji jau bija pamest māju, kur jau no bērnu dienām pazīstami visi stūrīši, tomēr ne Lolita, ne Vitolds nespētu regulāri piebraukāt šurpu, lai māju pieskatītu. Brālis sen bija atradis darbu citā pilsētā un tur labi iedzīvojies, bet Lolitai paveicās atrast dzīvokli blakus darbavietai. Pircējs mājai jau bija atradies un tagad nācās to atbrīvot no mammas mantām un mēbelēm. Ar dažādiem mīļiem sīkumiem nebija nekādu rūpju – tie viegli satilpa sekcijas atvilktnēs vai vismaz kastēs. Tāpat arī ar grāmatām un traukiem. Bet, tā kā Vitolds atteicās ņemt kaut trīs no sešām gleznām, Lolitai nācās domāt, ko ar tām visām darīt. Divas – “Saullēkts” un “Pirms negaisa” – viņa atcerējās kā ļoti senas, ar tām saistījās pašas bērnībā piedzīvoti brīži. Agrs rīts, basās kājas aukstajā rasā, izkapts švīkstošā skaņa un tēva kūpošā mugura. Un – strauji kāpjoši melni padebeši aiz muguras – kā tai meitenei gleznā. Vēl tagad kaut kur izjūtās mājoja tā nepatīkami kāpjošā baiļu sajūta – līdz mājām vēl tik tālu…
Tātad – tām vieta noteikti jāatrod. Trešo – akvareli – viņa jau sen bija iecerējusi savam dzīvoklim, tikai vēl nebija radusies izdevība to atvest. Par pārējām trijām Lolita domāja – kur likt? Āboli, saulespuķes un ceriņi… Tā īsti nesaistīja neviena no tām. Varbūt tāpēc, ka tās mammai tika sadāvinātas nesen un pie tām nebija pierasts, bet varbūt arī tāpēc, ka gleznotāju uzvārdi bija sveši.
Šobrīd vienkāršāk likās tās visas aizvest pie sevis uz dzīvokli un tad laika gaitā kaut ko izdomāt. Pārdot? Lolita nedomāja, ka kādai no tām varētu būt liela vērtība, bez tam – mammai jau tās tika dāvinātas. Varbūt starp paziņām atrodas kāda, kas labprāt gleznas paņemtu?
* * *
Terēzei vislabāk patika saulespuķes – tās labi iederējās viņas viesistabas interjerā, un viņa jau domās skatīja šo gleznu blakus citām. Kaut kas saistīja arī kuplajā ceriņu klēpī, tikai viņa nekādi nespēja iedomāties šo gleznu zeltītā rāmī – tādi nu bija visām gleznām viņas mājās. Šim noteikumam bija pakļauts viss, kas šajā istabā bija ierāmēts – arī spogulis un sienas pulkstenis. Tādā pat krāsā no sekcijas zeltītas lustras zvīguļu mestās gaismas strēlēs zaigoja dažādas ģipša statuetes. Ne velti viņas septiņdesmitgadīgais mūža draugs ik pa brīdim mēdza jokot: “Mana zelta madāmiņa…”
Tomēr arī šo gleznu viņa paņēma – šķita, ka tajā ir kaut kas no sen aizgājušās jaunības. Sen aizmirsta romantika, kaut arī ne zelta krāsā.
Jau pēc nedēļas, piešķīrusi arī ceriņiem zeltītu ierāmējumu, viņa tos nolika blakus saulespuķēm…
Tā arī tie tur vēl ilgi būtu stāvējuši un, varbūt, atmiņās smaržojuši, ja ne nejaušā tikšanās izstāžu zālē ar pazīstamo gleznotāju Armīnu Mākoņkalnu, Terēzes meitas bijušo klasesbiedru. Armīns diezgan bieži bija ciemojies pie Renātes un jau tad pamanījis viņas mātes aizraušanos ar gleznām. Tiesa, daudzi uzskati viņiem nesaskanēja, bet, lai jau tie jaunie – viņš, kā nekā, bija beidzis Mākslas akadēmiju!
Kad Terēze ieminējās, ka gribētu arī kādu Armīna gleznu savā krājumā, gleznotājs sirmo kundzi laipni uzaicināja ciemos pie sevis, soloties uzdāvināt to, kas viņai labāk patikšot.
Tukšām rokām uz mākslinieka māju iet negribējās, un Terēze izlēma Armīnam apmaiņai uzdāvināt kādu gleznu no savas kolekcijas. Bez ilgām pārdomām laimīgā loze krita ceriņiem. Terēzes izvēli pārliecināja arī tas, ka ceriņi bija gleznoti līdzīgā tehnikā kā Armīna darbi. Nevarēdama salasīt šī darba autora smalkiem burtiņiem rakstīto uzvārdu, Terēze tomēr nemeklēja lupu, kā to darīja citreiz, bet itin veikli iesaiņoja gleznu lielā plastikāta maisā.
* * *
Klusuma brīdis ieilga… Armīns ilgi skatījās Terēzes atnestajā gleznā. Vienu brīdi viņš pat neaptvēra sava apjukuma iemeslu. Savu darbu viņš pazina uzreiz.
