Mums, kas “ienirst” sporta pasaulē tikai tad, kad pašiem tas šķiet svarīgi, vēl diezgan spilgtā atmiņā ir Olimpiskās spēles Dienvidamerikā. Ar visiem pārmetumiem un nebūšanām, ar Zika vīrusa draudiem, kas tā arī palika draudu līmenī; ar dažu amerikāņu sportistu šmuci uzdzīves sakarā; ar netīro airēšanas vietas ūdeni, kurā daudzi tomēr labprāt peldējās un izdzīvoja; ar nelielām zādzībām; ar uzbrukumu žurnālistiem; dažu Gvinejas sportistu neatgriešanos dzimtenē un beidzot ar mūsu sportistu nemaz ne sliktajiem startiem. Taču laikam tā nedomā mūsu valstsvīri un sporta funkcionāri. Tāpēc jau vakar Saeimas sporta apakškomisijas sēdē tika spriests, vai un kas būtu jāmaina pašā sporta nozares sistēmā. To, ka īsti korekti nav sportistes trenera vietā uz Latīņameriku doties federācijas ierēdnim, saprot jebkurš, bet, kā panākt, lai tas neatkārtojas jau nākamajā olimpiādē vai pat jau degungalā esošajās paraolimpiskajās spēlēs, nezina neviens. Lielu kritiku jau saņēma Latvijas Olimpiskā komiteja (LOK), taču tas nebūt netraucē tās prezidentam Vrubļevska kungam atkal kandidēt uz LOK vadītāja amatu drīzumā gaidāmajās vēlēšanās. Ne mazāku akmentiņu gribētos mest arī LOK ģenerālsekretāra Žorža Tikmera dārziņā, pat neņemot vērā viņa dziļās saknes Gulbenes novadā (viņa tēvs absolvējis Gulbenes vidusskolu). Tieši viņš jau septīto reizi bija olimpiskās delegācijas vadītājs, tieši viņam gan kā sporta funkcionāram, gan kā olimpiskajam medaļniekam būtu jāsaprot, ko nozīmē treneris un viņa klātbūtne. Pārmaiņas ir vajadzīgas, un daudzi tās gaida. Arī hokejā, bet par to kādu citu reizi.
