– Cik tu esi foršiņš! – strauji pieskrējusi pie bērna, meitene pieliecās un viņu mīlīgi apskāva. Tad pussolīti atkāpās, pagrozīja aiz pleciem kā lielu lelli un ar sajūsmu nopētīja pamatīgāk.
– Tu patiešām esi foršiņš. Man gribas tevi sabučot!
Uz zēna vaigiem nošmakstēja divas slapjas bučas.
Apjucis no negaidītās tuvības, bērns atrāvās un metās bēgt. Nekur tālu, tikai tuvāk mammai.
– Kas tev rokās? – meitene sauca pakaļ. – Mašīnīte? Ja man tāda būtu, es ar to spēlētos katru dienu! Iedosi paspēlēties?
Pieskrējis pie šūpolēm, puika apstājās un neuzticīgi lūkojās pienākušajā meitenē. Bērns īsti nesaprata, ko viņa runā. Vārds “mašīnīte” svešās meitenes mutē izskanēja daudz citādāk nekā tad, ja to izrunāja mamma vai omīte.
– Iedosi man? – meitene jautāja vēlreiz un pastiepa roku.
Pārāk strauji un pārāk tuvu viņa pasniedzās iekārotajai lietai. Bērns instinktīvi atrāvās, jo vēl pavisam nesen kāds cits tieši tāpat bija pienācis un bez prasīšanas izrāvis mašīnu no rokām.
– Nebaidies no manis, – meitene iedrošināja. – Es tev neko nedarīšu.
Viņa pastiepa roku, lai noglāstītu bērnam galvu, bet, vēl nepieskārusies, pārdomāja. Laikam jau atcerējās neseno puikas bēgšanu.
– Man ļoti patīk tava jaciņa. Ja man tāda būtu, es valkātu katru dienu!
Bērns stāvēja noliecis galvu un ieinteresēti pētīja melnu plankumiņu plaukstas virspusē.
– Ai, tev ir foršs ritenis! – meitene pēkšņi zaudēja interesi par mašīnīti, jo ieraudzīja ko labāku. – Ja man tāds būtu, es braukātu katru dienu! Iedosi pabraukāties? Iedosi? – viņa pielieca galvu un centās ieskatīties puikam acīs.
Bērns apmulsis stāvēja pie šūpolēm, kurās bija cerējis ierausties, bet meitenes ierašanās un viņas negaidītā pietuvošanās pārsteidza. Turklāt – viņa runāja bez apstājas un tik savādi. Tie, kuri sarunājās ar viņu, parasti runāja lēnām un gandrīz vai saprotami. Vismaz bija skaidrs, ko viņi gribēja. Katram gadījumam, vispirms paskatījies mammas un omes virzienā, viņš vēlreiz mēģināja ierausties šūpolēs.
– Tad tu atļausi man pabraukāties? – meitene strauji pieliecās, lai palīdzētu bērnam iesēsties šūpolēs, un no aizmugures satvēra to aiz padusēm. Sajutis svešu roku tvērienu, zēns instinktīvi pretojās, līdz skaļi iebrēcās.
– Viss kārtībā, – tepat jau bija arī zēna mamma.– Meitene tikai gribēja tev palīdzēt, – pacēlusi bērnu klēpī, viņa lēnīgi paskaidroja.
Zēns acumirklī nomierinājās – no mammas klēpja augstuma uzmācīgā meitene izskatījās tīrā knīpa, lai gan pirms tam, uz viņu skatoties, vajadzēja atliekt galvu.
– Es taču neko sliktu nedarīju. Kāpēc viņš raud? – meitene jautāja.
Mamma jau grasījās paskaidrot, ka bērnam vēl tikko divi gadi un viņš daudz ko nesaprot, bet meitene pasteidzās pirmā:
– Ā, skaidrs! Viņš vēl ir maziņš! Viņš neko neprot! Ne runāt, ne spēlēties. Bet es varu viņu pamācīt! Es jau esmu liela. Es protu runāt un protu spēlēties ar mašīnītēm. Es jau mācos ceturtajā klasē, – meitene bēra vārdus kā pupas, it kā baidīdamās, ka kāds viņu varētu pārtraukt. – Es varu viņu auklēt. Man pa vasaru nav jāiet skolā, es katru dienu varu iet pie jums un ar viņu spēlēties. Labi?
– Paldies, – brīdī, kad meitene ievilka elpu, iestarpināja mamma. – Tu esi ļoti laipna, bet gan jau mēs paši tiksim galā.
No straujās runas aizelsusies, meitene uz brīdi aizturēja elpu, it kā pārdomādama tikko dzirdēto, tad izmēģināja jaunu piegājienu.
– Jums ir ļoooti skaista kleita! – viņa izstiepa vārdu tik garu, lai tas izklausītos pēc patiesas apbrīnas. – Ja man tāda būtu, es valkātu kaaatru dienu! Un somiņa! – pasniegusies meitene žigli tvēra pēc somas rokturiem. – Tā laikam ir no kādas ārzemju firmas. Ļoti foršiņa. Ja man tāda būtu…
– …tu to valkātu katru dienu, – pasmaidīja mamma un palūdza pasniegt somiņu viņai.
Izskatījās, ka meitenes interese neaprobežojās ar somas ārējo izskatu vien – roka jau sniedzās tās dziļumā. Pilnīgi iespējams, tur atradās vēl kaut kas “ļoti foršiņš, ko viņa izmantotu katru dienu”, ja vien meitenes prātā nebija citas intereses…
Mirkli svārstīdamās starp ziņkāri un mērķi – iegūt kompāniju, viņa tomēr izlēma par labu otrajam.
– Pavisam nopietni. Es dzīvoju tepat blakus, jūs varētu atnākt pie manis ciemos. Es jums parādītu savas drēbes un somiņas, – meitene cerīgi paskatījās uz mammu, zēnu un klāt pienākušo omi, kura stūma bērnu ratiņus.
– O, jums ir vēl viens mazulis? Pavisam maziņš? – viņa pieskrēja pie ratiņiem un ielūkojās gulošā bērna sejiņā. – Kāds maziņš! Kāds smukiņš! Drīkst, es viņu paņemšu rokās? Man gribas viņu sabučot!
Nesagaidījusi atbildi, viņa sniedzās ratu kulbā, lai izceltu bērnu.
– Tu taču redzi – viņš pašlaik guļ, – ome pasteidzās meiteni apturēt.
– Tad es pagaidīšu, kad viņš pamodīsies! – meitene priecīgi izsaucās. – Man nekur nav jāsteidzas, es varu pagaidīt.
– Viņš tikko aizmiga un gulēs vēl labu laiciņu, – skaidroja ome.
– Tas nekas, es varu aiziet pie jums uz mājām un tur pagaidīt, – meitene steidzās iebilst. – Es dzīvoju tepat netālu, man mājās neviena nav, un tur tāpat nav ko darīt.
– Paldies, tu esi ļoti laipna, bet gan jau mēs pašas. Tu labāk tepat, tuvāk mājām, paspēlējies, – ieteica ome.
Vecākais zēns tikmēr bija iekārtojies uz trīsriteņa, un meitenei kļuva skaidrs, ka visa mazā kompānija tūlīt atstās parku. Atlika vēl pēdējā iespēja.
– Jums manis nemaz nav žēl? – viņa raudulīgi savilka lūpu.- Ar ko tad lai es te spēlējos? Te jau neviena nav! Un nebūs, es zinu!
Patiešām, lai arī diena bija kā radīta saulainai pastaigai, šūpoļu tuvumā nevienu citu nemanīja. Arī tuvākie parka soliņi nebija aizņemti. Parka celiņa tālākajā galā gan bija manāma kāda māmiņa ar ratiņiem, bet viņa pēkšņi pārdomāja un pagriezās atpakaļceļam.
Gaidīto uzaicinājumu pievienoties nesagaidījusi, meitene sakopoja spēkus, lai izspiestu asaras:
– Kāpēc mani neviens negrib… Visi no manis bēg. Es taču neko sliktu nedaru! Es tik ļoti cenšos būt laba!
Plaukstām sparīgi rīvēdama acis, viņa sārtus bija saberzusi arī vaigus.
– Varbūt tev tomēr vajadzētu iet mājās un palasīt kādu grāmatu? – atvadoties ieteica ome, kura laikam jau zināja, cik ātri aizrit laiks pie labas grāmatas.
– Varbūt… – meitene pēkšņi padevās, tad gari nopūtās un apsēdās uz soliņa. Vismaz līdzi nākt viņa vairs netaisījās.
* * *
Bibliotēkā meitene ieradās nākamajā dienā. Nevarētu teikt, ka tas kādam bija pārsteigums, jo šeit viņa bija biežs viesis. Kā nekā arī te reizēm varēja labi pavadīt laiku, ja vien izdevās nokļūt piemērotā kompānijā.
Tā kā bērnu bibliotēkā visi lietotāju datori bija aizņemti, meitene uzkāpa otrajā stāvā. Apmeklētāju tobrīd nebija daudz, tāpēc, īsu laiciņu paskatījusies “youtubi”, viņa apsēdās pie mana galda.
– Jums gan ir skaists darbs! Katru dienu var runāties ar cilvēkiem.
Acumirklī neatbildēju, jo saspringti meklēju katalogā ziņas par kādu izdevumu, tikai piekrītoši pamāju ar galvu.
– …un katru dienu varat lasīt skaistas grāmatas, – meitene centās iesākt sarunu.
Jau biju ievērojusi, ka viņa ir aktīvs bērnu bibliotēkas apmeklētājs, tāpēc pārtraucu iesākto darbu un apjautājos, ko viņa pati lasa. Tikai brīdi vēlāk sapratu, ka ar šo jautājumu esmu atvērusi slūžas – vārdi un teikumi lējās kā milzīgs ūdenskritums, negaidot labojumus, papildinājumus un jautājumus. Bija absolūti skaidrs – meitenei pietrūkst sarunu biedra!
Viņas vārdu birums neapstājās arī tad, kad pie galda piestāja kārtējais apmeklētājs. Tobrīd svarīgāka bija “Emīlijas Dīvaines” otrā grāmata un neticamie piedzīvojumi, par kuriem meitene izteicās ar milzīgu sajūsmu.
Palūdzu viņai uz brītiņu stāstījumu pārtraukt, jo man jāuzklausa ienākušais lasītājs. Meitene apklusa, tomēr krēslu neatstāja. Sapratu, ka pēc brīža viņa turpinās tieši no tās vietas, kur es viņu pārtraucu.
Tad ienāca kāda vecāka sieviņa, kura gribēja apsēsties, un man radās iemesls meitenei palūgt ieņemt citu vietu – uz dīvāniņiem, krēsliem vai pie datora. Šoreiz man ilgi nācās meklēt interesējošās grāmatas, tāpēc, kad atkal apsēdos savā vietā, meitene bija aizgājusi.
Nākamajā dienā viņa ieradās uz bibliotēkas atvēršanas laiku un uzreiz apsēdās krēslā pie mana galda. Meitene tikko bija vēlreiz pārlasījusi Alfona Trīcvaidziņa dzīvesstāstu un sapratusi, ka viņiem ir daudz kas kopīgs. Turklāt – viņi abi tiekot galā ar visvisādām nelaimēm.
Sapratu, ka pēc šāda teikuma viņa no manis gaidīja jautājumu par nelaimēm, bet, kā jau tas parasti notiek pirmajās stundās pēc bibliotēkas atvēršanas, apmeklētāji nāca cits pēc cita, un citām sarunām laika neatlika.
Pamanīju, ka meitene sabozusies sēdēja dīvāna stūrī, šķirstīja no jauniešu literatūras plaukta paņemtās grāmatas par draugu iegūšanu un citām pusaudžu problēmām, un laiku pa laikam caur pieri mani uzlūkoja.
Tad pāris nedēļas es meiteni neredzēju, līdz kādā dienā izdzirdēju viņas balsi vestibilā.
– Nu, nebēdz taču no manis, nebēdz! Es tāpat tevi panākšu! – gluži sasarkušiem vaigiem viņa paskrēja man garām, cenšoties panākt kādu augumā lielāku meiteni.
Šajā sacensībā rezultātu noteica kāju garums – lai cik sparīgi meitene dzinās pakaļ savai iecerētajai sarunu biedrei, panākt viņu diezin vai izdevās.
Vēlāk viņa visai bieži apmeklēja bibliotēkas otro stāvu, lai pasēdētu pie datora, bet uz sarunu ar mani vairs neuzprasījās. Tā vietā viņa palaikam ķēra iespēju ieskatīties viena vai otra paziņas darbībās, šad tad pakomentēja uz ekrāna ieraudzīto, reizēm pamācīja, līdz tas otrs steidzīgi atstāja telpu.
Pavisam nesen viņa atkal joņoja lejup pa trepēm, saukdama:
– Puiši, pagaidiet! Pagaidiet taču! Tas taču bija pa jokam! Nebēdziet! Es jūs tāpat panākšu!
Un aiztraucās. Mazliet izspūrusi, mazliet sasarkusi, nu, kā tāds dadzītis, kas viegli pielīp, bet grūti nost dabūjams.
