Gulbenietis, bijušais bānīša mašīnists Jānis Gailāns. Bijis atslēdznieks, mašīnists, depo priekšnieka vietnieks, priekšnieks un kurinātājs: – No 1940. gada strādāju Gulbenes dzelzceļā.
Gulbenietis, bijušais bānīša mašīnists Jānis Gailāns. Bijis atslēdznieks, mašīnists, depo priekšnieka vietnieks, priekšnieks un kurinātājs:
– “No 1940. gada strādāju Gulbenes dzelzceļā. Iestājos Gulbenes arodskolā un gāju uz dzelzceļu strādāt par mācekli. Man toreiz bija 15 gadi. Braukt ar vilcienu, arī bānīti, bija mans bērnības sapnis. Gar māju bija dzelzceļa sliedes un katrreiz, kad dzirdēju vilciena sirēnu, sajutu vēlēšanos kļūt par mašīnistu. Kad sāku strādāt, bānītim bija liela kustība, tas pārvadāja kara materiālus. Brauca pieci vagoni, viens no tiem bija pasta vagons. Bija pavadoņi. Bānītim agrāk bija lepni laiki, vagoni bija labi, vesti no Vācijas. Pēc kara vācieši atkāpjoties saspridzināja bānīša dzelzceļa sliedes Papardē, Kalnienā, Apē. Saspridzināja tiltus. Mani, kā jaunāko puikānu, sūtīja uz postījumu vietām, lai tās atjaunoju. Bānītis ir Gulbenes izaugsme un arī nākotne. Pirmais bānītis gāja no Pļaviņām uz Stāmerienu, Gulbenē bija tikai neliels pieturas punkts. Bānītis kā eņģelis ir uzcēlis Gulbeni, jo šeit uzplauka rūpniecība. Pamazām Gulbene veidojās par lielu dzelzceļa mezglu, caur šejieni gāja vilcieni uz Pitalovu. Mīļas man atmiņas par bānīti. Gluži kā ģimenē, kur katra šuvīte sašūta, viss zināms, arī tur, dzelzceļā, tā bija. Kad pienāca laiks un es vairs nevarēju būt mašīnists, nespēju aiziet. Strādāju par kurinātāju. Toreiz cilvēki, kas brauca vilcienā, bija priecīgi. Jaunieši dziedāja. Tas bija piedzīvojums. Bānītis kopā savedis ne vienu vien pāri. Es pats apprecēju meiteni, kas strādāja dzelzceļā.”
