SIA BO “Gulbenes – Alūksnes bānītis” vilciena konduktors Alvis Vīksniņš:- Bānītis man kļuvis par ikdienu, par manu darbu. Katru dienu tas lēni un mierīgi čunčina. Jau pierasts. Pasažieriem, īpaši tūristiem, tas šķiet interesanti.
SIA BO “Gulbenes – Alūksnes bānītis” vilciena konduktors Alvis Vīksniņš:-
“Bānītis man kļuvis par ikdienu, par manu darbu. Katru dienu tas lēni un mierīgi čunčina. Jau pierasts. Pasažieriem, īpaši tūristiem, tas šķiet interesanti. Jau ilgus gadus šeit strādāju un lielākoties tie cilvēki, kas diendienā izmanto bānīša pakalpojumus, jau ir iepazīti. Šķiet, ka katrs izvēlas tādu pārvietošanās līdzekli, kas atbilst viņa raksturam un temperamentam. Bānīša ātrums ir pieņemams mierīgam cilvēkam, tādam, kas nesteidzas. Cilvēks, kas būs nepacietīgs, ceļojumu ar bānīti uztvers kā zobusāpes. Esmu novērojis, ka cilvēki, kas brauc ar bānīti, tagad galvenokārt ir gados veci.
Agrāk, kad Stāmerienā rīkoja diskotēkas, tad gan bānītī sestdienās valdīja jaunieši. Liela jautrība bija. Skaļi gāja gan uz Stāmerienu, gan atpakaļ. Bija arī tādi gadījumi, kad konduktoram nācās būt bargam. Bet visu vienmēr varēja sarunāt. Turklāt bānīša pasažieri ir ļoti godīgi, vienmēr iegādājas biļetes. Man vēl nekad nav nācies kādā mežmalā izsēdināt “zaķi”. Protams, reizēm jau kāds aizbildinās, ka nav naudas biļetei, bet, kad ieminos, ka būs vien jākāpj ārā, nauda uzreiz atrodas. Tātad bānītī var notikt arī brīnumi.
Es droši varu teikt – esmu lepns, ka strādāju bānītī, kas brauc pa šaurajām sliedēm. Tas ir vienīgais dzelzceļš Latvijā, kurš atzīts par valsts nozīmes kultūras pieminekli.”
