“Mans liktenis un laime bijušas lielās lomas, kas pašas pie manis nākušas. Katrā vecumā sava loma, tāpat kā dažādos vecumos laiks kļūt par tēvu un vectēvu. Manī viss bija iekšā. Laikmeti, mīla, raksturi.
“Mans liktenis un laime bijušas lielās lomas, kas pašas pie manis nākušas. Katrā vecumā sava loma, tāpat kā dažādos vecumos laiks kļūt par tēvu un vectēvu. Manī viss bija iekšā. Laikmeti, mīla, raksturi. Vajadzēja tikai iekustināt, kad no gēniem nāca ārā brīnumpuķes. Tā bijusi zemapziņas zemapziņa, jo sniegusies vēl tālāk par manu dzimšanu.” Tā par sevi Daiņa Īvāna grāmatā “Eida pirtiņā” saka latviešu tautas mīlētais aktieris Eduards Pāvuls, kas nekad nav liecis muguru negodīguma, nepatiesības un glaimu priekšā, bet visos laikos dzīvojis ar savu pārliecību.
Dailes teātra aktieris Eduards Pāvuls daudzkārt aicināts uz tikšanos ar viņa talanta cienītājiem, lai atbildētu uz jautājumiem par teātri, par sirdij tuvām lomām, bet vienmēr tikšanās izvērtušās par mākslinieka monologu, kurā skarbā dzīves patiesība liek padomāt, cik mēs katrs esam vērti. Vai nebaidāmies teikt patiesību, zinot, ka par to kāds sitīs pliķi? Vai spējam atzīties, ka esam kļūdījušies?
“Es visu mūžu esmu bijis trijnieks. Tas ir bīstami, bet mana teorija ir: trijnieks ir dzīvotspējīgs, bet dzīve nevienu nežēlo. Tāpēc daļa cilvēku nodzeras – vai nu no labas dzīves, vai tāpēc, ka dzīvē neiet,” sarunu sāk Eduards Pāvuls.
Bijām brāļi un māsas
Dainis Īvāns atbrauca pie manis uz Valteriem. Dzērām kafiju un runājām par dzīvi. Ideja par grāmatas nosaukumu “Eida pirtiņa” prātā ienāca abiem, jo esmu liels pirtī gājējs. Kad padomju laikā ar draugiem gājām pirtī, tad zinājām, ka starp mums ir “stukačs”, tikai nezinājām – kurš. Nolēmām, ka tas, ko runāsim, būs no pārmērīga karstuma. D.Īvāns man patīk no atmodas laika, kad viņš bija Tautas frontes vadonis. Kad viņš sauca uz barikādēm, Pāvuls arī gāja. Vīriem jau vienmēr vajag kaut ko aizstāvēt. Tas bija skaists laiks, jo mēs visi bijām brāļi un māsas. Tas bija spēks, vienotība, ģimene. Tādu spēku uzvarēt ir grūti. Spēks mūsu tautā ir tad, kad esam brāļi un māsas. Tagad esam kungi un kundzes, tāpēc notiek šķelšanās.
Teātris tur kopā tautu
Agrāk bija teātris, kas cīnījās par taisnību un godīgumu. Tagad teātris taisa tingel tangeļus. Laikam esmu vecs, bet es tā to saprotu. Teātris nevar būt ampelēšanās. Tam jātur kopā tauta. Ar emocijām, ar asarām, ar dziesmu. Latviešiem vajag tādas izrādes, ka pēc tās cilvēki pieceļas un dodas ārā uz ielas, dzied, protestē. Kāpēc agrāk iestudēja Raiņa “Uguni un nakti”? Latviešiem, noskatoties šo lugu, jāiet un jācīnās ar Melno bruņinieku. Tagad tādu izrādi nevajag. Neesot moderni.
Tauta nāca kā uz baznīcu
Agrāk latviešu tauta nāca uz teātri kā uz baznīcu, jo teātrī viss notika kā baznīcā. Uz baznīcu gāja mazāk. No skatuves mēs runājām to, ko padomju laikā nedrīkstēja teikt. Man pārmet, ka esmu spēlējis Ļeņinu. Vai kā aktieris es to nedrīkstēju darīt? Nelaime vai laime ir tā, ka visi no bailēm sēdēja “zem galda”, bet es uz skatuves ar Ļeņina muti runāju tādas lietas. Centrālkomitejas vīri teātra direktoram teica, ka Pāvuls runā savus tekstus. Šo lomu spēlēju ar baudu un skatījos, kāda sejas izteiksme ir pirmajās rindās sēdošajiem. Viņi skatījās uz mani kā uz indīgu sēni. Ziedus par šo lomu saņēmu otrā dienā pēc izrādes. Tātad cilvēki bija kaut ko sapratuši. Man ir skumji, ka esmu strādājis padomju laikā, nevis tagad. Tas, ka esmu kalpojis savai tautai tad, neskaitās.
No teātra – ar paceltu galvu
Es nezinu, kā ir ar tiem, kam visu laiku jāspēlē blēži un žuļiki. Vai viņi arī aug? Man bija laime spēlēt tautas varoņus. Nesen skatījos filmu “Ceplis” un domāju, kā tik precīzi var trāpīt šodienā. Simpātisks, smaidīgs cilvēks. Un citiem “ieliek ķirpi”. Smaidošiem mēs uzticamies. No teātra aizgāju ar paceltu galvu. Kas tas par cilvēku! Aiziet no sava teātra un vēl ieliek teātri tiesā! Teātri – nē! Vadību, jo viņi mani apsmēja, bet man bija nepiedodama direktora rīcība rīdīt kolēģi pret kolēģi. No manis baidījās, bet es dabūju insultu. Pēc tam nāca uz slimnīcu, lai pārliecinātos, ka Pāvuls nesimulē. Ārsti iedalīja trešo invaliditātes grupu, bet teātrī man pateica, ka kropļi nav vajadzīgi. “Raksti atlūgumu!” man teica, bet pēc tam vicināja šo papīru pa gaisu, lai norādītu, ka Pāvuls pats aizgāja. Vēlāk aicināja atpakaļ, bet, kur visi bija tad, kad vajadzēja. Vai kāds piecēlās un teica, ka teātra administrācijas rīcība ir nepareiza? Neviens! Baidījās.
Atzīt kļūdu ir varonība
Skolā gāju pirmajos Ulmaņa laikos. Man iemācīja kolosālu īpašību – būt godīgam. Puikas izsitām skolā logu. Direktors prasa: “Kas izsita?” Neviens. Tad viņš teica: “Nelaime var notikt katram cilvēkam, bet godīgs ir tas, kas pieceļas un pasaka: “Es kļūdījos!” Un mēs visi viņam palīdzēsim iestiklot logu. Sametīsim pa santīmam, lai viņam vieglāk, jo viņš ir godīgs cilvēks.” Diemžēl 50 padomju gados mūs visus mācīja citādāk: “Es – nē!”, bet atzīt savu kļūdu – tā ir varonība. Mēs arī šodien daudzas lietas risinām bērnudārza līmenī. Naudai ir ūdens īpašība – jo vairāk lej, jo vairāk tek ārā. Piemērs tam ir par kuģi. Kas to nopirka? Mēs – nē! Kas to sagrieza? Mēs – nē! Bet meliem jau ir īsas kājas. Skatos, kā tagad baznīcā pirmajās rindās sēž visa mūsu kādreizējā partijas organizācija. It kā viņi visu mūžu būtu baznīcā gājuši. Sēž, bet baušļus nezina: “Tev nebūs zagt!” Domāju, redz, Eidi, kā vajag dzīvot! Bijām pirmie un būsim.
Makšķernieks uzdāvina pirti
Pēc grāmatas publicēšanas man piezvana kaislīgs makšķernieks. Ne jau tāpēc, ka es nebūtu zivis ēdis. Reņģes par 25 santīmiem kilogramā tirgū varu nopirkt. Nu tā. Piezvana man un prasa: “Eidi, vai tev pirts ir?” “Nav,” saku. “Es tev jubilejā uzdāvināšu pirti!” Tagad man ir pirts no apaļiem baļķiem. Smuka. Visi brīnās, kur Pāvuls tik bagāts. Dāvinātājs bija Gunārs Ķirsons. Saku: “Vari jau dāvināt, bet pirts maksā lielu naudu. Ja katram Pāvulam tādu pirti dāvināsi, nabags kļūsi.” Viņš man atbildēja: “Eidi, es dzīvoju pēc Raiņa vārdiem “Gūt var dodot, gūt var ņemot, dodot gūtais neatņemams.””
Nekad neesmu melojis
Visbriesmīgākā ir divkosība. Cilvēku var nošaut un aprakt, bet, ja iemāca divkosību, ja cilvēki nespēj atšķirt patiesību no meliem, tā ir degradācija. Es nekad neesmu melojis. Esmu tāds, kāds esmu. Ja es neticu vārdiem, ko runāju, nevaru būt aktieris. Pa radio melot ir viegli, jo neredz seju. Acis ir dvēseles spogulis, kas parāda, ka cilvēks melo. E.Smiļģis vienmēr teica: “Man nevajag tavas asaras, man vajag brīdi pirms tam, kad acīs riešas asaras.” Aktiera darbs ir grūts. Tas nozīmē sevi saplosīt, iznīcināt, sabradāt. Aktieris ir kā Danko. Izrauj un tur sirdi. Nāciet līdzi! Aktieris nevar stāvēt tukšs kā izšauta plinte. Neesmu bijis “formas aktieris”, kam, iespējams, dzīvot teātrī ir vieglāk. Esmu mocījies, laizdams tēlu sevī līdz galam, un zinu, ka tam, kas padodas viegli, nav īstas vērtības.
Fakti
Eduards Pāvuls dzimis 1929.gada 7.jūlijā Jūrmalā.
Mācījies Dailes teātra studijā, ko beidzis 1949.gadā.
Klasiskajā repertuārā spēlētās lomas: V.Šekspīrs “Romeo un Džuljeta”- Romeo, 1953.gads;
Ļ.Tolstojs “Karš un miers” – Pjers Bezuhovs, 1960.gads;
H.Ibsens “Pērs Gints” – Pērs un V.Višņevskis “Optimistiskā traģēdija” – Aleksejs, abas 1964.gads.
Mūsdienu dramaturģija – Uģis, Valters, Voldemārs Gailītis G.Priedes lugā “Jaunākā brāļa vasara”, “Lai arī rudens” un “Pozitīvais tēls”. Ļeņina tēls
M. Šatrova lugā “Zili zirgi sarkanā pļavā”. Jedigejs Č.Aitmatova lugā “Un garāka par mūžu diena ilgst”, kā arī lugās “Jāzeps un viņa brāļi”, “Uguns un nakts” un citās.
Latviešu kinoaktieris, kas filmējies kopš 1955.gada. Lomas filmās: “Zvejnieka dēls”, “Sarkanās lapas”, “Latviešu strēlnieka stāsts”, “Kārkli pelēkie zied”, “Kapteinis Nulle”, “Pie bagātās kundzes”, “Ceplis”, “Šāviens mežā”, “Fronte tēva pagalmā”, “Ilgais ceļš kāpās”, “Vella kalpi”, “Izpostītā ligzda”, “Baiga vasara” un citas.
Nospēlējis vairāk nekā pusotra simta dažādu lomu.
1951.gada 19.augustā Zasulauka baznīcā salaulājies ar savu skolas biedreni Liliju.
