Katrs mēs zinām ievērojamākos mūsu valsts kultūras un vēstures objektus, ar kuriem lepojamies. Arī savā novadā. Daudzus gadus ir sāpējusi sirds par Stāmerienas pili, kas tikai nesen atkal nonākusi pašvaldības rīcībā. Cerams, ka ar laiku tā atgūs savu spozmi un tāpat kā pareizticīgo baznīca lepni spoguļosies Stāmerienas ezerā. Protams, tam visam vajag laiku, vajag naudu. Ir izstrādāta pils darbības stratēģija līdz 2030.gadam. Viss procesā. Bet kā būs ar Gulbenes pērli – Balto pili, kurai vējā joprojām pland zaļie pārklāja brunči? Kāds teiks: zūdībā aiziet tā godība! Jumts iebrucis, pilī var iekļūt ikviens, kas vēlas. Vai gaidām, kad sabruks pavisam? Vai Novada svētkos kaut uz mirkli nejutāmies lepni par Jaungulbenes pili, kura, uzposta un greznota, tobrīd jutās pamanīta un mīlēta? Diemžēl ikdienā tā vairāk raugās ar drūmām izvarotu logu acīm. Ikreiz, kad “dzirkstele.lv” parādās kāda ziņa par pilīm vai muižām, atrodas komentētāji, kas rūgst: labāk ko jaunu būtu uzcēluši, nevis krāmējušies ap šiem graustiem. Ne koks, ne arī cilvēks var dzīvot bez saknēm. Tas, kas nodots no paaudzes paaudzē – saglabājams, spodrināms un saulītē ceļams! Nespēsim to saglābt, novērtēt, varam pazust kā tauta no šīs zemes. Nupat Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija no Valsts kontroles “dabūja pa spārniem” – kultūras pieminekļu kritiskais stāvoklis ilgstoši neesot risināts, naudas resursi neesot pareizi tērēti, jāpārskatot saraksti un tā tālāk. Diemžēl padarītais nav pamanīts. Protams, vienmēr var gribēt vairāk un labāk, bet var atļauties tik, cik var atļauties. Šī darba apjoma kauss nav izsmeļams, bet priecē tas, ka Latvijas ainava tomēr pamazām pārvēršas.
