Viņa acīm redzami nervozēja. Piesēdusi uz pašas krēsla malas, noliektu galvu skatījās klēpi un laiku pa laikam kodīja sakniebtās lūpas. Nervozie pirksti ņurcīja klēpī ievilktās bezformīgās somas apdilušo rokturi, un man katram gadījumam gribējās viņai vēlreiz pajautāt: “Man varbūt nelasīt tālāk, ja tev tas ir nepatīkami?”
Ja vien es jau iepriekš nebūtu saņēmusi strupu atbildi uz šo jautājumu: “Stulbs jautājums. Es taču to kladi jums atnesu…”
Saprotu, ka piecās minūtēs viņas nostājā nekas nevarēja būt mainījies, un tomēr:
-Man varbūt tiešām nevajadzētu…
Meitene caur pieri paskatījās uz mani. Viņas skatiens nepārprotami liecināja, ka es patiešām neesmu gudra.
Pāršķīru nākamo lapu, lai lasītu tālāk. Kārtējo dzejoli par nāvi, asinīm, kapa tumsu un miroņu kauliem. Par naidu, meliem un nodevību, ar ko piezīdusies visa pasaule. Par bezjēdzīgo dzīvi un aiziešanu no tās.
-Vai tu jau to kādam esi rādījusi? – riskēju pajautāt, jau paredzēdama kārtējo atbildi, kas mani gan jau atkal pārsteigs ar savu tiešumu.
-Stulbs jautājums. Kam man tas būtu jārāda? – viņa noburkšķēja zem deguna.
-Draudzenēm, draugiem, … – es aizdomājusies parīvēju pieri, neriskēdama tā uzreiz pieminēt vecākus vai skolotāju.
-Man nav draudzeņu. Un draugu vēl mazāk, – meitene strupi noteica.
Apmulsusi skatījos uz viņu un acumirklī pat neattapu ko teikt.
– Priekš kam man tādi, – manu klusēšanu uztvērusi kā pamudinājumu paskaidrot, viņa turpināja. – Vieni apmelotāji un pielīdēji. Nodevēji! Stulbums!
-Tev kāds ir ļoti nodarījis pāri, vai ne? – riskēju pajautāt kaut ko personisku.
-Kāda jums gar to daļa? – meitene izsaucās. – Es jums tikai atnesu parādīt dzejoļus. Man nevajag, lai arī vēl jūs mani mācītu! Visi to vien dara, kā brauc virsū!
Lēnām izskaitīju līdz pieci un tad klusām iebildu:
-Es jau tieši par taviem dzejoļiem runāju. To visu tur var izlasīt.
Sakniebusi lūpas, meitene atkal pievērsās somas rokturim.
Sapratu, ka šobrīd viņa nav gatava tālākai sarunai, tāpēc izlēmu iet vidusceļu.
-Tev dzejoļos ir ļoti savdabīgas, neparasti formulētas domas. Ja tu man šo kladi uz pāris dienām uzticētu, es tos visus vēlāk izlasītu, – apsolījos, cerēdama, ka laiks mums abām palīdzēs. Es varēšu sakārtot domas, viņa – varbūt atvērties sarunai.
– Ja tu atnāktu nākamnedēļ, mēs varētu par tiem parunāt, – miermīlīgā tonī piebildu. – Protams, ja tu vēlies.
Kādu brīdi nekustīgi sēdējusi, joprojām turoties pie somas roktura, meitene pēkšņi piecēlās un, ne vārda nepateikusi, steidzīgi atstāja telpu.
“Kas tas bija?” jautāju sev, bet prātā kā neona uzraksts izgaismojās atbilde meitenes lecīgajā tonī: “Stulbs jautājums!” Ja jau klade palika uz mana galda, tātad viņa izlēma man to atstāt. Izlasīt. Bet – vai parunāties? Jebkurā gadījumā es to biju ierosinājusi, tātad – man jābūt gatavai.
Lai arī sapratu, ka pret meiteni rīkojos nodevīgi, izlēmu uzmeklēt skolas psiholoģi – viņa tomēr šajā situācijā varētu sniegt daudz vairāk nekā es. Diemžēl, priekšā bija divas brīvdienas, un mūsu tikšanās varēja notikt tikai pirmdienas pievakarē.
Lai arī man nebija sajūtas, ka meitene steigsies nākt pēc vērtējuma, svētdienā es viņas kladi pāršķirstīju. Izlasīju visus dzejoļus, pārskatīju īsos prozas gabaliņus, iedziļinājos dažās piezīmēs uz lappušu malām… un no visa tā sajutos kā smagu nastu uzvēlusi saviem pleciem. Kāpēc es vispār to iesāku?
Domās atkal ieskanējās meitenes atbilde: “Stulbs jautājums! Tāpēc, ka es atnācu tieši pie jums!”
Kā varēja nojaust no mazajiem prozas gabaliņiem, meitenei bijusi ļoti grūta bērnība. Vecāku mīlestība pievērsta “uguns dzirai”, nevis bērniem, līdz ar to ģimenes dzīve – līdzīga “kapa tumsai”. Šī iemesla pēc viņi nepārtraukti mainījuši darba un dzīves vietas, un bērni līdz ar to – skolas. Saprasties ar klases biedriem bijis neiespējami, jo jau no pirmās klases visi meiteni aprunājuši un ienīduši. Lai arī uz kuru skolu gājusi, visi viņu saukuši par zagli, meli un nodevēju. Visi slēpuši viņas drēbes un mantas, ne reizi vien nozaguši skolas somu, sabojājuši sporta tērpu…
Vēl nebiju tikusi līdz piektās klases pārdzīvojumu epizodēm, kad sapratu – pārāk bieži atkārtojas apsūdzošais secinājums “visi”… Tā nekad nevar būt. Vienmēr kāds ir ārpus visiem – mazliet labāks, mazliet sliktāks, mazliet savādāks. Ja nu vienīgi kādam to negribas pamanīt…
Starp rindām meklēju kādas norādes par iespējamo draudzeni – skolā tādai noteikti vajadzētu būt. Vajag taču kādu, ar ko sēdēt vienā solā, kopā pačalot, pasmieties.
Savādi – bet šādas rindas neatradu. Bija tikai kārtējie nosodījumi visām un visiem, kuri meiteni neatzīst, izstumj, neieredz. Vairāk gan “visām”, un manī negaidot radās aizdomas, ka meiteni visvairāk nīst viņas skolas biedrenes.
Neatradu arī rindas par mazākajiem brāļiem, lai gan sākumā netrūka sūrošanās par diviem “kaklā uzkārtiem akmeņiem”. Kas noticis ar viņiem?
Kaut kad ap astoto klasi parādījās dzejas rindas par puisi, kurš izskatās savādāk nekā visi, bet – romantiskās iedvesmas pieticis tikai vienam atvērumam. Nākamajā lappusē viņa vārdam pārzīmēti miroņa kauli un blakus pierakstītas kārtējās rindas par nodevību, kas šoreiz meiteni spiež naktī iet sēdēt uz vilciena sliedēm.
Lasot šo dzejoli, spilgti iedarbojās mana iztēlē un cauri dzīslām izskrēja aukstas trīsas – vai tiešām viņa…?
Ak, nē, viņa taču dzīva! Tie tikai vārdi! Tā satriecošā mirkļa pārdzīvojums.
Nākamajās lappusēs “visiem” pieplusojās arī skolotājas, kuras meiteni nenovērtējušas, necietušas, sodījušas ne par ko, tīšām likušas sliktas atzīmes. Īsāk sakot – dzīve vilkusies tik neciešami kā “sarūsējušas važas”, kas spiež nogrimt “dūņainās dzīlēs”.
Pēc atšķirīgajiem rokrakstiem un datumiem, kas parakstīti zem īsajiem fragmentiņiem un dzejoļiem, viegli varēja saprast, ka ieraksti tapuši desmit gadu laikā, tātad – jau no pirmās klases. Izrādās, jau tad meitenei radušās skarbas, lai arī gana primitīvas dzejas rindas. “Patstāvīgi bērni ļoti agri nobriest,” smagi nopūzdamās, ar skumjām nodomāju.
Vēlāk, kad pamanīju atkārtojamies jau iepriekš lasītas frāzes, aizdomājos par šo atklājumu un vēlreiz atgriezos pie tās vietas, kur it kā sākās ainas no skarbās bērnības. Vai maza bērna prātā vispār var uzplaiksnīt tik neparasti epiteti – “nokaitēta dzelzs”, “sarūsējuši asinsvadi”?
Pārlapojot kladi uz priekšu un vēlreiz atpakaļ, pamanīju rokraksta līdzības dažādās vietās, un, jau radušās šaubas par ierakstu objektivitāti papildināja doma par slimīgām fantāzijām. Uzplaiksnīja atklāsme, ka šīs klades saturs var būt tapis salīdzinoši nesen. Tikpat labi – varbūt tas tika vienkārši pārrakstīts? Jautājums tikai – kāda iemesla pēc?
Vēl un vēlreiz pārlasot atsevišķus ierakstus, pamazām saskatīju kopējo “bildi” – to, kuru veido mazi melnbaltas puzles gabaliņi. Baltās krāsas gan tur bija dikti maz, un doma par skolas psiholoģi ierindojās darāmo darbu pirmajā pozīcijā. Bet tas jau vēl tikai pirmdien.
Domās pārskatot dažādus iespējamās rīcības variantus, pieķēros pie tobrīd vienkāršākā risinājuma – parunāties ar kādu no meitenes klases biedriem. Lai to izdarītu, nebija jāgaida rītdiena. Manas paziņas meita Ieva uzreiz saprata, par ko es runāju.
-Neklausieties viņā! Greizais spogulis. Fantazētāja. Manipulētāja. Viņai patīk tēlot cietēju. Ar muļķīgām pasakām un citu apmelošanu cenšas būt uzmanības centrā. Mūsu klases meitenes jau pirmajā dienā centās sadraudzēties ar jaunpienācēju, lai viņai vieglāk iekļauties kolektīvā. Pat aicināja ciemos uz dzimšanas dienām, izlīdzēja ar apaviem un drēbēm klases ekskursijai, bet viņa… Muļķīgi, bet tā meitene nekādi nespēja pieņemt, ka viņas sola biedrenei ir arī vēl citas draudzenes. Viņa gribēja būt vienīgā. Privātīpašniece. Kad neviens viņas ultimātam nepakļāvās, viņa aiz greizsirdības visus iepina tādā melu pineklī! Tik tālu visu klasi sarīdīja, ka neviens vairs nespēja atšķetināt, kurš kuram ko patiesībā teicis un ar ko visa tā jezga aizsākusies. Turklāt pati aizskrēja pie psiholoģes un pasūdzējās: kādi nesaprotoši klases biedri, cik ļauni pret viņu izturas! Viņai jau tā esot grūti, bet pēc šādas apmelošanas pat dzīvot vairs negriboties. Audzināšanas stundā mēs visi bijām vainīgie, tikai ne viņa. Taisnību pierādīt bija neiespējami, jo pāris nedēļu laikā katrs paspēja kādam kaut ko riebīgu pateikt. Pēc šī izlēciena visi no viņas turas pa gabalu, lai tikai atkal netiktu iepīti kādās intrigās un ne par ko nosūdzēti audzinātājai. Draudzību viņa nesaprot. Un nespēj bez melošanas. Es nebrīnos, ka “visi” viņai patiešām ir visi. Varbūt tā ir kāda slimība?
Mēģinu aptvert dzirdēto, un saprotu, ka man nav pamata neticēt šim stāstam. Tas biedē, tomēr daudz ko izskaidro.
-Kad piektdien to meiteni redzēju, domāju – kāpēc viņa tik ļoti nervozē? Tāda viņa ir arī ikdienā? – jautāju Ievai.
-Es teiktu, ka viņa visu laiku ir saspringusi, aizdomīga, nikna un noraidoša. Bīstama. Es viņai neko neesmu izdarījusi, bet man nepatīk atrasties viņai blakus. Nevaru saprast, par ko viņa domā. Es neticētu nevienam viņas vārdam.
-Būt vienam pret visiem – tas taču ir tik grūti. Viņa ilgi to neizturēs. Man viņas ir žēl, – aizdomājusies noteicu. – Un joprojām nav skaidrs, kāpēc viņa man atnesa šo kladi…
-Tieši tāpēc – lai ar savām fantāzijām iežēlinātu, – prātīgi secināja Ieva. – Un citiem pastāstītu, cik slikti cilvēki ir visapkārt.
– Bet varbūt viņa meklē ceļu, kā nebūt vienai? – skaļi domāju.
– Viņa pati ir pazudusi savos melos. Vispirms lai atrod sevi, – Ieva visgudri noteica.
Kad pēc pāris nedēļām atkal satiku Ievu, viņa mani apbēdināja – pēc neveiksmīgas sarunas starp skolas psiholoģi un meiteni, viņas māte klasē sacēlusi milzīgu traci, izņēmusi dokumentus, un visa ģimene pārcēlusies uz Latvijas otru pusi. Pēc izskata inteliģentā, moderni ģērbtā sieviete visā notikušajā vainojusi skolu un uz atvadām apsolījusies par visu ziņot tur, kur pienākas.
