Vairāk vai mazāk sekojot tam, kas notiek pasaulē un galvenokārt Latvijā, nevilšus nāk prātā izteikums no mākslas filmas “Ceplis”, ka “zelta rubuļi, tie valda pasauli”. Sakiet, ka tas tā nav! Šodien ir tik daudz situāciju un gadījumu, kad tas, kam ir daudz naudas, diktē visus spēles noteikumus pēc sava prāta. Tiek pirkts un pārdots. Ja pirkums nedod cerēto, tas tiek piespēlēts tālāk citiem, tāpēc vienu otru uzņēmumu reizēm gribas pielīdzināt prostitūtai, kas iet no rokas rokā. Arī paši savus uzņēmumus mēdzam pārdot ārzemniekiem un paši tad ejam pie viņiem strādāt. Ja ārzemniekam bizness veicas, varam cerēt uz peļņu, ja ne – līdzīgi, kā tas notiek pie mums, vispirms atbrīvojas no darbiniekiem. Nevienam nerūp, kas ar atbrīvotajiem notiks tālāk. Rodas sajūta, ka parastais darbinieks ir pielīdzināms bērnu multfilmas varonim kurmītim, kuram tiek jautāts: “Ko tu, kurmīt, proti?” – “Es varu rakt.” – “Un ko tu vēl māki?” – “Varu arī nerakt.” Ja neroc tā, kā bagātais vēlas, tad zelta rubuļu pārvaldītājam neesi vajadzīgs. Par zelta rubuļiem var pirkt kalnus un lielus nekustamos īpašumus, pēc tam par tiem aizmirstot. Tajā pašā laikā zelta rubuļu nepietiek, lai pieklājīgi indeksētu pensijas, jo ar pašreizējo indeksāciju pensionāri var atļauties mēnesī notiesāt par četriem maizes kukulīšiem vairāk nekā līdz šim. Par naudu šajā pasaulē var nopirkt visu. Ja kāds domā, ka vienīgi veselība nav nopērkama, viņš kļūdās. Šodien par zelta rubuļiem, nokļūstot pie izcila medicīnas speciālista, dažreiz var nopirkt pat dzīvību.
