Savā piemājas bioloģiskajā saimniecībā Tirzas pagasta “Avotiņos” jau daudzus gadus nodarbojamies ar dažādu dārzeņu un mazo pupiņu audzēšanu. Šobrīd cītīgi, neskaitot uz lauka pavadītās stundas, vācam rudens ražu. Esmu ārkārtīgi gandarīta, ka šogad “Avotiņos” izaudzēto varu piedāvāt novada skolām un pirmsskolas izglītības iestādēm. Lai gan vairākus gadus nodarbojos ar tiešo tirdzniecību un sūtu produkciju saviem klientiem uz Rīgu, šoruden līdz Rīgai vēl pat neesmu tikusi, jo pamazām visu pārdodu tepat uz vietas. Priecājos, ka beidzot pēc lielas runāšanas, jo vienmēr uzstājos visās sapulcēs, aizstāvot zemnieku intereses, mēs tikām uzklausīti. Zemniekiem novadā tika dota zaļā gaisma, lai gan es vairs neticēju, ka vispār tāds brīnums var notikt un mūsu prece var ieinteresēt arī novada iestādes. Šogad, iztiekot bez jebkādiem lieliem konkursiem, tikai piesakoties, ka varam piedāvāt savu produkciju, viss aizgāja. Jau pirms gada novadā notika sapulce, kurā, tiesa, no pašu zemnieku puses īpaši lielas atsaucības nebija. Šajā sapulcē nolēmām, ka 50 kilometru rādiusā no produkcijas piegādātāja saimniecības zemniekiem tiks nodrošināts produkcijas noiets. Tas lauksaimnieks, kas no ārpuses varbūt kandidēja uz lielu produkcijas pievedumu, varēja ar mums nemaz nesaistīties, jo neatbilda noteiktajam attālumam. Mums galvenais bija rast iespēju pašiem piedalīties produktu piegādē. Praktiski tas nozīmē, ka es savā bioloģiskajā saimniecībā iegūto produkciju varu piegādāt visām iestādēm. Attālums to pieļauj.
No “Avotiņiem” produkciju vedu uz pirmsskolas izglītības iestādēm Gulbenē, Stāķu pamatskolu, sociālās aprūpes namu “Siltais”, Gulbīša vidusskolu un vēl citām skolām. Skolas, ar kurām jau sadarbojos arī iepriekš, pašas mani uzmeklēja, lai atkal slēgtu sadarbības līgumu. Cik man zināms, ir bijušas dažādas pretenzijas no skolu puses pret lielajām firmām un to noteiktajām produktu cenām, tāpēc tika lemts par labu vietējiem zemniekiem. Manā saimniecībā izaudzēto iegādājas arī daudzas privātpersonas. Daļa manu tiešās tirdzniecības klientu paši brauc pēc produkcijas uz saimniecību, bet ir arī tādi, kuri pacietīgi gaida, kad apmierināšu iestāžu pieprasījumu. Izglītības iestādes, kas sadarbojas ar mani, ne visas ir spējīgas uzreiz paņemt vajadzīgo dārzeņu daudzumu, jo vienai pagrabs nav gatavs, otrai vēl kāds cits iemesls, tāpēc tie jāpiegādā katru nedēļu. Tas nozīmē, ka nekas cits neatliek, kā visu sarūpēt šiem patērētājiem. Īsti nav pat laika izbraukt ārpus saimniecības, jo uz skolām produktus vedu pati ar savu transportu. Ar katru iestādi man ir noslēgts līgums par produktu piegādi.
Es ļoti pozitīvi vērtēju faktu, ka saimniecībā izaudzēto ir iespējams pārdot uz vietas, tomēr ir arī kāda problēma. Šogad visi tikai rudens pusē bija gatavi pieņemt produkciju, bet es tomēr vēlos panākt, lai izglītības iestādes, kas vēlas sadarboties ar vietējiem lauksaimniekiem, jau pavasarī sanāktu kopā, pieaicinot arī zemniekus, jo tas ļautu paredzēt, ko un cik katrs zemnieks audzē, ko vēlas iestādes, cik lielā daudzumā. Šobrīd gandrīz ir tā – kurš pirmais pasteidzas, tas ir ieguvējs. Iznāk tāda kā haotiska grābstīšanās. Ir jābūt noteiktai sistēmai. Man ir svarīgi visu zināt laikus arī tāpēc, ka arī Rīgā ir sava klientūra, ar kuru ir jārēķinās. Es ar to negribu pārtraukt gadiem ilgo sadarbību. Ir labi, ka šis process tika uzsākts, bet, manuprāt, par vēlu, jo zinu daudzus zemniekus, kuriem tā arī neizdevās iekļūt šajā piegādes ritenī atšķirībā no manis. Ja nākotnē viss tiešām turpinātos, es pat atteiktos no produkcijas vešanas uz Rīgu, jo tomēr ir lieli ceļa izdevumi. Tad jau labāka ir sadarbība ar novada izglītības iestādēm.
Malda Ilgaža
