3. Tātad – atlika Ilvija, bet tur nu Krista neies. Tik daudz pašlepnuma viņai vēl bija. Tam sekoja bezmiega nakts un bezatbilžu jautājumu jūra… Un arvien smagāks brieda jautājums – kas būs tālāk?
3.
Tātad – atlika Ilvija, bet tur nu Krista neies. Tik daudz pašlepnuma viņai vēl bija. Tam sekoja bezmiega nakts un bezatbilžu jautājumu jūra…
Un arvien smagāks brieda jautājums – kas būs tālāk?
Bet šodien – tieši pēc deviņdesmit divām stundām kopš durvju aizciršanās – Normunds klusēdams pārnāca mājās. Klusēdams nomazgājās, paēda Kristas pasniegtās vakariņas. Klusēdams saklāja gultu… Ārēji pilnīgi bez vainas sajūtas, mierīgs, nosvērts. It kā nekas nebūtu noticis. Nav bijis šo četru dienu, nav bijis Kristas neziņas, uztraukuma, asaru. Viss ir pa vecam un kārtībā.
“Es viņam neko nenozīmēju,” jau kuro reizi Krista pie sevis nodomāja. “Es viņu esmu pieradinājusi, ka vienmēr viss tiek piedots. Un nav iemesla lūgt piedošanu. Viņš vienmēr drīkstēs darīt visu, un man par to nebūs jāzina nekas…” Rūgtums ar asarām lauzās uz āru, un atkal bija jānolien kādā kaktā izraudāties. Strīdu no jauna negribējās.
Un te nu viņi bija… Normunda ārējais miers kā aisberga redzamā daļa un Kristas absolūtā nesapratne par to, kas guļ tur apakšā, zem ūdens. Pāri tam – viņas vēl arvien neatlaidīgā vēlēšanās saprast vīru. Krista meklēja vārdus… Vīra prombūtne prasījās pēc paskaidrojumiem, bet no pieredzes Krista jau zināja, ka, taujāts pēc tiem, Normunds neko nestāstīs… Tāpēc viņa laipoja pa tikko nojaušamiem ciņiem, lai šis vakars atkal nepārvērstos par nesaskaņu purvu, kur katrs maldīgs solis draud ar iznīcību dūksnāja…
Krista jau bija nogurusi runājot un, kā pēdējo izspēlējusi draisku atmiņu epizodi par atpūtu pie ezera, it kā starp citu jautāja Normundam: – Tu atceries?
Sākumā vienzilbīgi, vēlāk jau atraisījies, viņš pamazām iesaistījās sarunā, līdz Krista uzdrošinājās parunāt: – Tu neko man negribi pastāstīt?
Kādu brīdi klusējis, Normunds teica: – Es nebiju tur, kur tu domā… Es tev izstāstītu, kur, bet tu jau tikpat nesapratīsi. Neticēsi…
Krista piesardzīgi klusēja, baidīdamās izrunāt kādu vārdu nevietā. Klusums.
– Es labprāt to dzirdētu…- Krista riskēja.
– Es biju pie jūras. Viens. Tu vari neticēt, bet viens. Un tev varbūt būs grūti saprast, ka man tur patiešām bija labi. Varbūt to nepratīšu izskaidrot, bet es jutos brīvs. Man vajadzēja tikt prom no visa. Vienam ar sevi. Varbūt, lai saprastu, kas es esmu un ko es gribu. Tur man neviens neko nejautāja un arī man nekas nebija jāpaskaidro. Es tur jutos vienlaikus sīks un nenozīmīgs, un tai pašā laikā – stiprs un izturīgs. Sīks bezatbildības un nepārredzamības priekšā, stiprs – izbaudot viļņu spēku. Noteicējs pats pār savām domām un laiku. Es gāju gar jūras krastu pa saules sakarsētām smiltīm, pa gludiem un šķautņainiem oļiem, pa iemītām taciņām… Vai tev tas kaut ko neatgādina? Jā, kā pa dzīvi – pārvarot grūtības. Tikai šoreiz tas šķita vieglāk. Kad piekusa kājas, sēdēju kāpās un klausījos – viļņu šalkās, kaiju saucienos, vēja un priežu sarunās. Man šķiet, no visa tā es uzsūcu sevī jaunu spēku. Un brīnumaini- arī dvēseles mieru.
Sākotnējā neticība Kristā pārauga vispirms sīkā pašnožēlā: ” Es arī tur būtu gribējusi nokļūt un kopā ar tevi…” Bet jau mirkli vēlāk, ieklausoties Normunda vārdos, krista saprata, ka šobrīd ir atvērušās kādas durvis, pa kurām līdz šim viņai nebija atļauts ieiet. Lai arī tam šķita grūti noticēt, intuīcija lika saprast, ka katrs Normunda vārds teikts no sirds.
