Latvijā ir laba tradīcija – rīkot salidojumus, kad satiekas cilvēki, kuri pirms kāda laika kaut kādā veidā ir bijuši tuvi cits citam. Nav svarīgi, vai tas ir radu, skolas vai armijas čomu saiets. Galvenais ir prieks citam citu satikt un uzzināt ko jaunu par izmaiņām viņu dzīvē un, nenoliegsim, arī izskatā. Tā nu arī es nesen devos uzmest aci saviem kursabiedriem, kuri tālajā 1982.gadā pabeidza mācības toreizējā Priekuļu lauksaimniecības tehnikumā un bija kļuvuši par plaša profila automehāniķiem. Vismaz tā bija rakstīts saņemtajā diplomā. No 28 beidzējiem ieradušies bija 14 – puse! Ja atskaita 5, kuri nekad vairs neieradīsies, tad trūka tikai 9 – nav slikti. Bet pārsteidza tas, ka savā izvēlētajā profesijā strādā tikai viens!!! Profesiju spektrs bija – vairāk nekā dažas: lielāki un mazāki biznesmeņi, juristi, tālbraucējs, dzīvnieku patversmes īpašnieks, rūpnīcas strādnieks, mācītājs un dvēseliski pārliecināts ķelts, kurš sevī radis spēku tikt vaļā no gandrīz 30 liekā svara kilogramiem. Par emigrantiem varēja dēvēt vien divus. Jautājot par profesiju, visiem atbilde bija viena – tā vienkārši iegrozījās dzīve. Vai jaunībā esam par dumjiem, lai saprastu ko dzīvē gribam? Domāju, nē. Mēs vienkārši esam gan spiesti, gan ieinteresēti meklēt izdzīvošanas iespējas, un mūsu vēlmes vairumā gadījumu tad paliek otrajā plānā. Varbūt vajag mainīt darba sludinājumu praksi un rakstīt nevis, ka vajadzīgs metinātājs vai grāmatvedis, bet gan cilvēks, kurš grib strādāt šādās profesijās, jo iemācīties mēs varam visu.
Cilvēks meklē, kur labāk
00:00
30.09.2016
37