Laikraksta “Dzirkstele” redakcijā gulbeniete Santa Zelča parādīja Lizuma mežos ienesa dižo saulsardzeni. Ja to rokās turētu divus gadus vecs bērns, tā izskatītos pēc krāšņa lietussarga, bet atvasaras dienā – pēc saulessarga.
Laikraksta “Dzirkstele” redakcijā gulbeniete Santa Zelča parādīja Lizuma mežos ienesa dižo saulsardzeni. Ja to rokās turētu divus gadus vecs bērns, tā izskatītos pēc krāšņa lietussarga, bet atvasaras dienā – pēc saulessarga.
“Saulsardzenes ir diezgan reti sastopamas sēnes. Tikai divās rajona vietās esmu manījusi augam šo sēni. Šī sēne auga egļu, priežu mežā, netālu no jaunaudzes. Pirmo reizi nolēmu to nogaršot, kaut sen zināju, ka tā ir ēdama,” saka S.Zelča.
Saulsardzene ir lapiņu sēne ar zvīņainu cepurīti un pagaru kātiņu, ap kuru atrodas gredzeni. Sēņotāji visbiežāk šo skaistuli grozos neliek, jo vizuāli tā atgādina mušmiri. Lai cik maldinošs būtu tās izskats, dižā saulsardzene ir vislielākā ēdamā sēne, kas sastopama skrajos mežos, krūmājos, parkos un dārzos. Šo sēni uzturā var lietot neapstrādātu. Tai ir riekstu garša un patīkama smarža. Par to pārliecinājusies arī S. Zelča.
Rīgā, Latvijas Dabas muzejā, vēl šajā nedēļas nogalē apskatāma sēņu izstāde. Tajā redzamas ēdamas, neēdamas un ļoti neparastas sēnes. Kopumā -aptuveni 200 sēņu sugas. Arī šajā izstādē skatāmas saulsardzenes, tomēr droši vien krietni mazākas.
