Esmu dzimusi stāmereniete – nu jau ar vecuma nastu uz muguras. Darba gadus un vecumdienas tagad pavadu citā pagastā.
Esmu dzimusi stāmereniete – nu jau ar vecuma nastu uz muguras. Darba gadus un vecumdienas tagad pavadu citā pagastā.
Šīs vasaras nogalē – skaistā saules pielijušā dienā – ar radu izpalīdzību bija izdevība apmeklēt savu dzimto Stāmerienu.
Pirmais apciemojuma mērķis bija Stāmerienas pils, kur skolas gados, nokļūstot un ieraugot barona Volfa pili, jutāmies kā pasakā. Šoreiz, ieraugot to, biju pārsteigta par parka sakoptību. Skaistās puķu dobes – ierāmētas koka klūdziņās. Apbrīnas vērtas arī no siena veidotās figūriņas, kas izvietotas parka zālājā. Asfalta malā novietots spožs soliņš, kur apsēsties un pavērot šo skaistumu un pašu pērli – pili.
Atceroties, ka pirms kādiem sešiem gadiem, kad bija izdevība redzēt pili, tur bija nekārtība, vai, vai! Salīdzinot toreizējo ar tagadējo, gribas izsaukties – kā pasakā!
Izdevība bija aplūkot arī pils skaistās zāles. Kaut vēl notiek remontdarbi, tomēr viss ir tīrs un sakopts, kas pēc gides vārdiem, priecē daudzus tūristu apmeklējumus sestdienās un svētdienās.
Lai veselība, spēks un izturība pils nomniekam, kas tik daudz enerģijas ir veltījis šīs pērles sakoptībai un tālākai darbībai.
Nevar nepieminēt pareizticīgo baznīcu, kas, raugoties no ezera otras puses, izskatās kā balts gulbis. Paldies tiem, kas to izveidojuši tik skaistu.
Tāpat Stāmerienas kapi, salīdzinot ar agrākiem gadiem, ir ļoti sakopti. Paldies visiem, kas to veic! Pēc visa redzētā lepojos ar savu dzimto pagastu – Stāmerienu.
Kādreizējā stāmereniete
