Oktobris sākas ar Starptautisko veco ļaužu dienu. Tā aicina atcerēties savus vecvecākus un citus tuviniekus, kuriem ir cienījams gadu skaits. Samīļot viņus un pārrunāt kopā piedzīvoto, pārdzīvoto, paveiktos darbus un nedarbus, atgādināt, cik daudz viņi mums nozīmē. Tā vajadzētu būt, bet aptauja liecina, ka Latvijā ne mazums ir tādu, kuri par veco ļaužu dienu neko nav dzirdējuši, lai gan tā nav mazāk nozīmīga kā Mātes diena un Tēva diena. Tas liecina par sabiedrības attieksmi pret vecākiem cilvēkiem. Ir atšķirīgi viedokļi, no cik gadiem cilvēku atzīt par vecu. Jauniešiem jau četrdesmitgadīgais šķiet vecs, turpretim tas par veciem uzskata tikai tos, kuri ir pensijas vecumā. Tu esi tik vecs, cik jūties! Tāda ir sena atziņa. Tomēr nebūt ne daudziem izdodas skaisti novecot, saglabājot interesi par visu jauno un dzīvesprieku ikdienā, kad jāmaksā rēķini, jārisina negaidītas problēmas, jāveido sirsnīgas attiecības ar līdzcilvēkiem un jārūpējas ne tikai par savu, bet arī par bērnu un mazbērnu labklājību. Ar baltu skaudību vēroju tos, kas spēj gudri nogaidīt un neiejaukties bezjēdzīgos strīdos vai tukšu salmu kulstīšanā, būt blakus īstajā brīdī, kad vajadzīgs vieds padoms, spēj atrast labāko veidu, kā palīdzēt saviem mīļajiem grūtos un izšķirošos dzīves brīžos. “Pa šo zemi drīkst iet tad, kad esi ne vien radījis bērnu, bet atstājis aiz sevis cilvēku, par kuru tev nav kauns. Manā dzīvē tā ir lielākā vērtība, kas man dod harmoniju,” atzīst aktrise Lilita Ozoliņa. ◆
