Pirmajā brīdī pat izbijos – likās, ka man pie kājām kāds ievaidas. Gandrīz nedzirdami, bet tas bija vaids. Kurš gan te varēja vaidēt?
Pirmajā brīdī pat izbijos – likās, ka man pie kājām kāds ievaidas. Gandrīz nedzirdami, bet tas bija vaids. Kurš gan te varēja vaidēt? Paskatījos zem kājām – tāds kā sagumzīts lupatu vīkšķis. Un virsū – manas lielās pēdas nospiedums. Ieinteresēts pacēlu iepriekš nepamanīto nieku un sapratu, ka tā ir sīka necila lupatu lellīte, kura acīmredzot, kādam bērnelim bija kļuvusi garlaicīga un lieka.
– Man salst! Man sāp! – dzirdēju to pašu sīko, tikko sadzirdamo balstiņu.
Nedaudz kaunīgi pavēros apkārt, pārliecinājos, ka ziņkārīgas acis mani nevēro, un saudzīgi ieslidināju atradumu kabatā. Pārnācis mājās, vēlreiz apskatīju mazo nieku. Nošķendējos par savu neuzmanību un gāju pie krāna, lai siltā ūdenī nomazgātu sava lielā apava grēka darbu. No dvieļa sameistaroju izmazgātajam leļļukam guļvietu uz apkures caurules un vairs viņu netraucēju.
No rīta jau biju piemirsis par savu jocīgo atradumu, kad, mazgājot miegu no acīm, atkal izdzirdēju smalko balstiņu: – Sveiks, labo cilvēk! Žēl, ka neredzu tevi, bet man pietiek ar to, ko jūtu. Es nevainoju tevi par vakardienu, jo, iespējams, arī es tev būtu uzkāpusi – tāpat kā daudzi, jo, kā redzi, man trūkst actiņu… Bet, savukārt man ir uzminuši tāpēc, ka esmu pārāk sīka un grūti pamanāma.
– Tūlīt tu redzēsi! – es iesaucos, jo pēkšņi atcerējos nesen trepju telpā atrastās zilās stikla podziņas, kuras toreiz nevērīgi iemetu kastītē pie pārējām. Paķēru pļāpīgo leļļuku un steidzos uz istabu. Brīdi parakņājies, atradu meklēto un, nedaudz padomājis, saudzīgi iestiprināju pērlītes no jauna. Vēroju mazo un gaidīju…
– Vai, kur es atrodos? – iesaucās leļļuks, ieplešot savas mirdzošās actiņas.
– Pasaulē, draudziņ! Pasaulē! Tagad es tevi ielikšu krekla kabatiņā un mēs abi iziesim laukā, lai tavas jaunās pogu actiņas klusi pavēro šo pasauli.
– Atgriežoties mājās, pasta kastītē atradu ielūgumu – piedalīties Pogu svētkos.
– Vai tev ir vārds?- es vaicāju leļļukam.
Kad mazā neko neatbildēja, teicu:
– Gribi, es tevi nosaukšu par Pogactiņu? Un tu būsi mans goda viesis šajos Pogu svētkos. Tev labi jāiepazīst pasaule, tādēļ arī turpmāk ņemšu tevi līdzi pēc iespējas visur.
– Es atklāšu tev noslēpumu, – Pogactiņa čukstēja. – Es nemaz vairs necerēju, ka kādreiz nokļūšu īstā pasakā…
