Katru rītu lejasciemiete Baiba Vanaga dodas laukā, lai parunātos ar dārzu, kurā no agra pavasara līdz vēlam rudenim zied visdažādākās puķes un zaļo dekoratīvie augi.
Katru rītu lejasciemiete Baiba Vanaga dodas laukā, lai parunātos ar dārzu, kurā no agra pavasara līdz vēlam rudenim zied visdažādākās puķes un zaļo dekoratīvie augi. Viņa noliecas pie pirmās drosmīgās sniegpulkstenītes un noglāsta narcises dzelteno trompeti, ieelpo hiacinšu reibinošo dvesmu un sarunājas ar daudzkrāsu liliju zvaniem.
Aiziet dienas, un puķkope jau sasveicinās rudeni vēstošajām asterēm un dālijām, izlūgdamās ziemelim būt saudzīgam, neļaujot pirmajām salnām iznīcināt ziedošo skaistumu.
Šogad puķu dārza saimniece augumā mērojas ar vairāk nekā trīs metrus augsto rīcinu – augu, kas ir nāvējoši indīgs, bet, neviena neaiztikts, ir vienreizēji dekoratīvs un jau iztālēm ar nācēju sasveicinās ar gaiši rozā un koši sarkaniem apaļiem un izspūrušiem kamoliņiem, kas visi kopā veido ziedu.
“Esmu skatījusi daudzus līdz milimetra precizitātei iekoptus dārzus, bet nevēlos, lai arī manējais būtu tāds, jo pēc rakstura esmu mazliet haotiska, tāpēc vislabāk jūtos dārzā, kurā viss ir it kā sajaucies,” saka Baiba un vedina dārzā, jo, lai runātu par ziediem, ir jāatrodas to vidū.
Vienmēr ir par ko runāt
Lejasciemam raksturīgi, ka cilvēki ļaujas ziedu mīlestībai. Vai gan cita iemesla dēļ te darbotos tik daudz puķu audzētāju, kas apvienojušās sieviešu klubā “Puķuzirnis”. Tas tāpēc, ka katrai dalībniecei piemīt gaume un izdoma.
“Starp mājām nepastāv stingras robežas, tāpēc tas, kas aug vienā dārzā, drīz vien aug arī citā un tamlīdzīgi. Ejam cita pie citas ciemos, lai priecātos par jaunu ziedu vai neredzētu augu. Ja tas iepatīkas, maināmies stādiem un sēkliņām. Neesam skaudīgas. Nolēmām, ka jāapvienojas zem vienota nosaukuma. Ziemā, kad darāmā mazāk, sapulcējamies piecas sešas sievas un runājam par puķēm. Ņemam līdzi ziedu fotogrāfijas, stāstām par pārsteigumiem, ko sagādājis dārzs, dalāmies ar puķu sīpoliem un sēklām. Mums vienmēr ir par ko runāt,” stāsta Baiba un priecājas, ka trešo gadu kopīgi apmeklēti arī Puķu svētki, kas šogad notikuši Nīcas pagastā.
“Daudzi par mums brīnījās, ka esam gatavas doties tik tālā ceļā. Mums ir labs un pacietīgs šoferis, kas nekad nesteidzina uz mājām, bet ļauj visu apskatīt. Apbrīnojami ir tie Nīcas cilvēki, kas organizēja Ziedu svētkus, kas šogad bija 24. puķu audzētāju salidojums. Mēs esam piedalījušās četros. Kurzemnieku dārzi ir safrizēti un līdz sīkumam pārdomāts to iekārtojums, bet es labāk izvēlos dārzu, kurā vienkop ir gan lielas, gan mazas puķes. Man ir vajadzīgs pat vissīkākais ziediņš. Nerodu mieru, kamēr neesmu to dabūjusi un iedēstījusi dārzā. Gulbenes pusē nevienā dārzā nebiju redzējusi vāles ligulāriju, bet ļoti to kāroju. No puķu draudzenēm Alojā izdevās to dabūt,” priecājas Baiba. Piemēram, vīnlapu anemone uz viņas dārzu atceļojusi no Stāķiem.
Vēlas dārzu inventarizēt
Puķkope jau sen apņēmusies saskaitīt, cik dažādu šķirņu puķu aug dārzā, bet aizvien tam nav atlicis laika. Viņa rēķina, ka tie ir vairāki simti.
“Kādreiz man bija 82 liliju šķirnes, bet tagad to ir mazāk. Varēju lepoties ar simts dāliju šķirnēm, bet pagājušā gada sausā un karstā vasara lielāko daļu “izdedzināja”. Vajadzēs visu sākt no jauna. Puķu sēklas ne tikai mainu un pērku, bet vācu, kur vien iespējams. Pavasaros regulāri braucam uz stādu audzētavām. Sākumā visas bijām apņēmības pilnas, ka nopirksim vienu vai pāris stādus, ņēmām līdzi mazas kastītes, bet nu jau otro gadu šoferis neiztiek bez piekabes, kura ir pilna ar kaudzi. Aprīļa vidū rīkojam tradicionālo pavasara tirgu, kur izaudzēto pārdodam arī citiem. Nopelnītos līdzekļus izlietojam jaunu stādu iegādei,” stāsta Baiba. Šogad uz saimnieces dārzu no stādu audzētavas atceļojuši vairāki skujeņi.
Saprot un mierina
Nav viegli atcerēties laiku, kas saistīts ar ļoti mīļa cilvēka zaudējumu, bet Baibai tas zināmā mērā bijis jauns ceļš pretim ziedu neatkārtojami daudzveidīgajai pasaulei.
“Man nomira dēls. Ārkārtīgi smagi to pārdzīvoju. Brīžiem šķita, ka neizturēšu, bet vīra māsas, kas dzīvoja Rīgā un audzēja ziedus, man veda dažnedažādus stādus un sīpolus, sakot, ka puķu audzēšana palīdzēs aizmirsties un novērsīs domas. Toreiz nedomāju, ka, atdodot mazo pirkstiņu, prieks par ziediem paņems visu roku,” smej Baiba un ir lepna, ka Lejasciema dārzos gandrīz nav nekā tāda, kas jau nesakņotos viņējā.
Viens no dārza lepnumiem ir arī eņģeļtaure, kas, augu vasaru ziedēdama un smaržodama, tagad atpūšas. Ziemas aukstumu tā pārlaiž sausā pagrabā. Izrādās, ka arī šī puķe ir indīga tāpat kā par modes augu kļuvušās krūmu un nokarenās petūnijas, uzpirkstenīte un citi augi.
Visu dara ar mīlestību
Uzlūkojot augu daudzveidību, to sulīgās lapas, krāšņos ziedus un spēcīgos stumbrus, šķiet, ka saimniecei ir kāds burvju līdzeklis, kas veicina augšanas procesu. Izrādās, ka tas ir kompleksais mēslojums “Kemira”.
“Citu nepērku. Ar saujām to visam pārkaisu, bet, laistot augus, mēslojums iesūcas augsnē,” Baiba dalās pieredzē un dārza stūrī rāda mazītiņu baseinu, kurā sakņojas ūdensroze.
“Puķes ir jāstāda ar mīlestību, tad tās labāk iesakņojas, bet galvenais – ar tām ir jārunājas. Nepietiek, ja puķi aplaista un pabaro. Visbrīnišķīgākā ir gaidīšana, kad dobē iekaisi sīku sēkliņu un gaidi, kad parādīsies pirmais asniņš, lapiņa, pirmais pumpurs un zieds. Dēstus audzēju pati. Jau aprīlī sāku kurināt siltumnīcu un naktīs eju apraudzīt, vai tiem nav auksti,” saka Baiba.
“Daudzkārt ar kaimiņieni esam runājušas, ka nevaram sagaidīt to brīdi pavasarī, kad varēsim rokās sajust zemi un ieelpot tās smaržu, jo tā mums dod visu,” viņa piebilst, nerodot dārzā vismīļāko puķi vai augu, jo visas ir vienlīdz mīļas. Kad uz dzimšanas dienu pošas apsveicēji, Baiba jau iepriekš lūdz, lai ziedu vietā viņai dāvina sveces, kas garajos rudens un ziemas vakaros līdzinās maziem ziediem.
Ideju īsteno dzīvē
“Lai gan dārzā ziedu netrūkst, mājās visas vāzes ir tukšas, jo uzskatu, ka puķes ir dzīvas un tādas tās jūtas tikai dobēs, tāpēc ir žēl tās griezt. Man patīk koši ziedi. Pustoņus nemīlu, jo šķiet, ka tiem nepiemīt dzīvīgums. Agrāk modē bija koši sarkanās salvijas, bet tagad tās neciena, lai gan dārzā tās pamanāmas iztālēm. Šogad neesmu redzējusi neko citu, kā vien dārzu. Tikko beidzu to ravēt, atkal viss jāsāk no gala,” teiktajā nejaušas sūdzēšanās. Baiba piebilst, ka pati vien vainīga, jo kādreizējo sakņu dārzu pati savām rokām samazinājusi līdz minimumam, bet arī tagad kartupeļu vagu šķietot pārāk daudz.
Iznākot cīnīties ar dažādiem kaitēkļiem. Pagājušajā gadā datūrijai jeb eņģeļtaurei uzbrukušas laputis, tās viņa nīdējusi ar degvīnu un ziepjūdeni. Baiba pārliecinājusies, ka diemžēl bez ķimikālijām cīņā pret dažādiem puķu ienaidniekiem neiztikt, un par labāko uzskata “Deci”. Arī lilijas no pelēkās puves varot pasargāt tikai ar ķīmiskajiem līdzekļiem.
Puķu audzētāja atceras laiku pirms vairākiem gadiem, kad visos Lejasciema dārzos kā neprātīgas ziedējušas dālijas. Gribējies, lai to krāšņumu redzētu visi. Kāpēc lai nerīkotu Ziedu svētkus? Tie kļuvuši par tradīciju. Kopdarba rezultātā tapusi ziedu aka un košā samteņu dobe pagasta centrālā laukuma vidū.
Visiem, kas vēlas nodarboties ar puķu audzēšanu, Baiba iesaka vispirms izvēlēties tās, kuras vieglāk ieaug, un min daudzveidīgās rudbekijas, no kurām iespējams izveidot fantastisku dobi. Viņa iesaka ievērot vienu patiesību – nekad nelaistīt puķes ar ūdeni, kas tikko pasmelts no akas.
“Iedomājieties, kā jūtas cilvēks, ja tam negaidot uzšauj ledus aukstu ūdens šalti. Nepatīkami. Tāpat jūtas augi,” Baiba noskurinās un piebilst, ka, lai gan dvēselē viņa jūtas kā mediķis ar 20 gadu darba stāžu, sirds pieder ziediem.
