Gulbenes baptistu svētdienas skolas vadītāja Agnese Rancāne augustā devās uz Baškīrijas pilsētu Belorecku, kur darbojās vasaras nometnē.
Gulbenes baptistu svētdienas skolas vadītāja Agnese Rancāne augustā devās uz Baškīrijas pilsētu Belorecku, kur darbojās vasaras nometnē. Viņa strādāja ar bērniem un pusaudžiem, stāstīja viņiem par Dievu un palīdzēja saprast, kas ir kristietības būtība – mīlestība.
Viņa iepriekš dzirdējusi citu jauniešu pieredzi par piedzīvoto Baškīrijā un, tiklīdz saņēmusi aicinājumu doties uz tālo vietu un veikt evaņģelizāciju, sapratusi, ka Dievs viņu aicina kalpot.
“Jau tad, kad krāju naudu ceļojumam un draudzē labi cilvēki ziedoja šim pasākumam, jutu, ka tas ir Dieva plāns, lai es nokļūtu Baškīrijā. Liku santīmu pie santīma, bet vasarā saņēmu uzaicinājumu piedalīties arī citās nometnēs. Domāju, rēķināju, ka citus izdevumus nevaru atļauties. Tomēr es paļāvos uz Dievu, un tieši tad, kad biju internacionālajā nometnē, kāds no tiem, kas zināja par manu nodomu doties uz Baškīriju, jautāja, kā ir ar līdzekļiem. Amerikāņu jaunieši bija savākuši naudu, lai es varētu doties uz tālo vietu Krievijā. Naudas pietika braucienam un atlika, ko ziedot draudzei Baškīrijā. Vēlreiz pārliecinājos, ka tad, kad paļaujamies uz Dievu, viņš svēta un dod pat vairāk, nekā cilvēks gaida. Protams, tas prasa spert paļāvības soli, un to izdarīt nav viegli,” saka Agnese.
Misija sākas jau vilcienā
Attālumu līdz Baškīrijai viņa mērīja stundās, ar vilcienu brauca 47 stundas. Maskavas – Beloreckas vilcienā Agnese sēdējusi vienā kupejā ar divām tatāru sievietēm – māti un meitu. Viņas bija musulmanietes. “Nemanot sākās sarunas par Dievu. Es viņām izstāstīju savu ticības ceļu, kā iepazinu Jēzu. Vecākā sieviete atzina, ka pieder islama reliģijai, tomēr viņa nekam neticot. Meita dzīves gaitā kļuvusi nedzirdīga. Līdz ar to abas sievietes bija vīlušās cerībās, meitene mēģinājusi izdarīt pašnāvību. Arī tad, kad mēs kupejā sākām runāt, jauniete bija noslēgta un nomākta. Māte, lai arī noliedza Dieva esamību, man uzdeva daudz jautājumu. Sievieti ieinteresēja kristietība. Veidojās interesantas diskusijas, jo musulmaņu sievietēm bija interesants viedoklis par kristiešiem. Viņas jautāja, vai kristietībā neupurē cilvēkus un kā soda draudzes locekļus, kas izdarījuši kaut ko sliktu. Izveidojās sirsnīgas attiecības, un mēs kļūsim par vēstuļu draugiem,” stāsta Agnese.
Nesūdzas par rūpēm
Agnese kopā ar 11 jauniešiem no Latvijas darbojās Beloreckas baptistu draudzē “Glābšana Kristū”. Belorecka nav izteikti musulmaniska pilsēta. Satiktajiem cilvēkiem bijusi maza izpratne par islamu. Ticība nebija viņu sirds pārliecība. Tomēr, ja uz ielas satiekas divi cilvēki, viņi nežēlojas par ikdienas problēmām, nesūkstās par grūtajiem dzīves apstākļiem un nabadzību. A.Rancāne ir pārliecināta, ka latvieši varētu to mācīties – būt pateicīgiem par to, kas ir dots.
“Draudzes nams bija daudzdzīvokļu māju ieskauts. Kādu vakaru mēs rīkojām kinovakaru – ārā izvietojām lielo ekrānu. Rādījām filmu “Jēzus”, arī “Armagedonu”. Cilvēkiem bija interese. Daudzi kautrējās nākt uz draudzes namu, bet filmas skatījās no dzīvokļu balkoniem. Interesanta ir pilsēta – ar Ļeņina pieminekli centrā, uz daudzdzīvokļu mājām joprojām ir uzraksti “Slava KPSS” un “Miru mir”,” atceras Agnese.
Piedzīvo arī represijas
Latvijas misionāri Beloreckas bērnus un pusaudžus aicinājuši uz pirmo sadraudzības vakaru – sporta spēlēm. Atsaucība bijusi liela.
“No draudzes uz sporta spēlēm atbrauca tikai mikroautobuss ar bērniem, bet pārējie 80 bērni bija no daudzdzīvokļu māju kvartāla. Nākamajā dienā pēc sportošanas uz Bībeles skolas reģistrāciju ieradās 130 bērni. Bībeles stundās bērni “ķēra” katru vārdu. Dzirdētais viņiem bija kaut kas jauns un interesants. Es vadīju Bībeles viktorīnas, kurās pārbaudīju, ko bērni atceras no stāstītā. Viņi zināja atbildes. Protams, bija vecāki, kas uzzinājuši, ka tā ir kristīgā nometne, bērnus šurp nelaida. Domāja, ka piedāvātā mācība ir slikta. Kad jaunieši paziņoja, ka nevar nākt uz mācībām, varēja nojaust, ka viņi ir raudājuši,” stāsta A.Rancāne.
Bijuši vecāki un Beloreckas iedzīvotāji, kas bez iemesla sūdzējušies, ka nometnes dalībnieki uzvedoties pārāk skaļi. Bija ieradusies pat milicija, kas pieprasīja slēgt Bībeles skolu. Tomēr milicijas priekšnieks bija pozitīvi noskaņots un atļāva misijas darbu turpināt. Skolas direktors, kas pirms tam bija piedāvājis skolas sporta laukumu sportošanai, saņēma no Izglītības pārvaldes prasību kristīgās nometnes bērniem aizliegt sportot un rīkot dažādas aktivitātes.
“Bet tas viss, manuprāt, notika ar Dieva nodomu, jo mēs kopīgi strādājām draudzes nama teritorijā un lūgšanu namā. Tiem, kurus patiešām ieinteresēja mūsu sludinātā mācība, šādi parādīja ceļu, kur viņi turpmāk var apmeklēt svētdienas skolu un dievkalpojumus,” atzīst Agnese.
Gatava braukt atkal
“Pēdējā atvadu vakarā jaunie nometnes dalībnieki aicināja vecākus un dziedāja iemācītās kristīgās dziesmas. Jāteic, ka latviešu bērni šāda satura dziesmas tik īsā laikā nevarētu iemācīties dziedāt ar tik lielu pārliecību un dedzību. Mēs bijām lūguši, lai Dieva vārdu Beloreckā uzņemtu atvērtas sirdis. Šī lūgšana bija uzklausīta,” atminas Agnese.
Viņa no grupas vadītāja saņēmusi aicinājumu uz Baškīriju doties kalpot kā misionāre uz ilgāku laiku.
“Kāpēc gan ne? Šī draudze un cilvēki man kļuva mīļi,” atzīst A.Rancāne.
